Un lūk, šodien, 22.02.2023., mēs esam spiesti ieviest labojumu.

Šis raksts tika gatavots trīs mēnešus un bija plānots publicēšanai Kr. Barona 100. nāves gadadienā. Šajā laikā informācija internetā ir nedaudz mainījusies. Tagad jau arī L. Saidāne atzīst, ka Jura un Engeles Baronu ģimenē ir deviņi zināmi bērni un viens nezināms. No tiem divas meitas vārdā Made, dzimušas 1821. gadā. No kurām Made Freivalde mirusi 1881. gadā, bet par Madi Freibergu nav zināms, kad.

Savukārt „Krišjāni Baronu” viņa tagad dēvē par „Nezināmo Baronu”. Bez dzīves datiem. Taču atstājot iespēju, ka viņš nav miris piedzimstot un ka tas nav tas bērns, kura nāve fiksēta Struteles luterāņu draudzes baznīcas grāmatā. Bet mums ir saglabājies iepriekš ievietotās informācijas ekrānuzņēmums.

Latvijā pastāv tradīcija, saskaņā ar kuru lauku mājai tās celšanas laikā dotais nosaukums saglabājas visu laiku, kamēr vien pastāv pati māja. Vai vieta, kur tā bijusi uzcelta. Tieši tāpēc ir iespēja atrast vietas, kur agrāk atradās šādas mājas:

Mājas „Pladaras” drupas – šeit dzimis un audzis Juris Barons un viņa trīs brāļi: Matīss (1784–?), Miķelis (ap 1793–?), Ansis (1803–20.02.1843) un četras māsas: Anne Barone (1785–?), Kristīne Bērziņa (1786–?, vīrs Fricis, 11 bērni), Made (1788–?, vīrs Jānis, 8 bērni) un Trīne Barone (1792–?). (foto)

Mājas „Aleslauki” drupas – šeit dzimusi un augusi Enģele Barone (dzimusi Brikšķe) un viņas māsas: Anne Brikšķe (1791–?) un Marija Brikšķe (1792–?). (foto)

Visa iepriekšējā informācija tika apkopota no internetā publicētajiem avotiem. Cita lieta, ka realitātē nebūt ne viss atbilst patiesībai. To arī apliecināja mūsu ierašanās „Burtnieku mājā”. Proti:

Pirmkārt: internetā tiek tiražēta informācija, ka „Burtnieku” ēka celta laika posmā no 1907. līdz 1908. gadam. Tomēr neticas, ka uz smilšu kāpas esošu koka divstāvu astoņu dzīvokļu māju ar apmetuma griestiem, kas augstāki par trim metriem, milzīgu sausu pagrabu, divām zālēm un sešām krāsnīm, varēja paspēt uzbūvēt un izremontēt šādā termiņā. Vai arī mēs tagad vairs nemaz neprotam kārtīgi būvēt... Bet arī tas nesniedz atbildi uz jautājumu, kā izdevās pārvarēt pamatu sēšanos un koka konstrukciju žūšanu, no kurām uzbūvēta praktiski visa ēka. Tam neizbēgami būtu bijis jāizraisa apmesto griestu plaisāšana un ļoti drīzs iekštelpu remonts.

Otrkārt un galvenais: mums radās milzīgas šaubas par informāciju, ka Kr. Barons tiešām ir dzīvojis tajā dzīvoklī, kurā šodien ir atvērta piemiņas ekspozīcija un pie kura ieejas ir izvietota piemiņas plāksne. Paskaidrosim, kāpēc.

1. Eksistē fotogrāfija, kurā iemūžināts pats Kr. Barons un vēl 10 vīrieši, kuri acīmredzami sapulcējušies „Burtniekos“ ar kādu kopīgu mērķi. Tā kā Barons šajā fotoattēlā ir centrālā figūra, pilnīgi pamatoti var pieņemt, ka viņi tur bija ieradušies pie viņa ciemos.

   Taču vēl pārliecinošāks pierādījums ir fotoattēls, kurā Kr. Barons un viņa sieva Dārta stāv uz sava dzīvokļa sliekšņa. Un nav nekādu saprātīgu argumentu, kas izskaidrotu, kāpēc viņi varētu iet fotografēties pie kāda cita svešām, vaļējām durvīm...

   Bet, spriežot pēc ārdurvju izvietojuma attiecībā pret istabu, šis dzīvoklis atrodas pretī tam, kas oficiāli norādīts kā dzīvoklis, kurā dzīvoja Baronu ģimene.

Baronu ģimenes foto uz dzīvokļa lieveņa.
Krišjāņa un Dārtas Baronu foto uz viņu dzīvokļa lieveņa.
Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Mūsdienu skats uz tā dzīvokļa lieveni, kurā dzīvoja Baronu ģimene.
Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Mūsdienu skats uz Baronu ģimenes dzīvokļa lieveni.
Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Mūsdienu skats uz Baronu ģimenes dzīvokļa lieveni.
Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Mūsdienu skats uz Baronu ģimenes dzīvokļa lieveni no mūzikas skolas puses. Aiz milzīgā otrā stāva loga atradās mākslas darbnīca.

2. Kr. Barons „Burtniekos” nodzīvoja ilgāk par visiem citiem tur pabijušajiem radošajiem darbiniekiem. Un ar Dombrovski – viņu vecuma vai šī projekta nozīmīguma dēļ – Baronu nepārprotami saistīja nedaudz īpašas attiecības. Barons pat izdomāja šīs mājas nosaukumu. Arī pats projekts par šāda radošo darbinieku pansionāta izveidi, ko īstenoja mecenāts A. Dombrovskis, tika realizēts tieši „Dainu tēvam”. Pareizāk sakot – lai saņemtu viņa piekrišanu tajā piedalīties un apmesties kādā no dzīvokļiem.

   Un, ja jau Barona dalība projektā bija tik nozīmīga, tad noteikti viņam un viņa sievai jau iepriekš, vēl ēkas projektēšanas posmā, pajautāja, kuru no dzīvokļiem viņi vēlētos ieņemt. Un noteikti viņi, tāpat kā ikviens no mums, izvēlējās dienvidu – pašu siltāko un gaišāko mājas pusi. Un tas ir dzīvoklis, kas atkal atrodas tieši pretī tam, kurā šobrīd atrodas muzejs.

3. Dzīvojot „Burtniekos”, Barons mājas priekšā iestādīja ozolu un rūpīgi to kopa. Tā kā pati māja un viss Vecmīlgrāvja rajons atrodas uz smilšu kāpām, tas nozīmē, ka koka stādīšanai iepriekš bija jāsagatavo vieta. Citiem vārdiem sakot, Baronam vispirms nācās izrakt diezgan ietilpīgu komposta bedri, kuru viņš piepildīja ar melnzemi un, iespējams, mālu, lai palīdzētu jaunajam augam iesakņoties un uzkrāt spēkus turpmākajai augšanai. Pēc iestādīšanas augs bija pastāvīgi jālaista, jo smilšu kāpās mitrums ātri pazūd.

   Jāpiebilst, ka Barons stādīja tieši ozolu, nevis bumbieri, ābeli vai ķirsi. Barons iestādīja latviešu svēto koku, kas apdziedāts dainās un tautas teikās. Turklāt tādu, kas aug gadsimtiem ilgi. Vēl vairāk – mūža nogalē savā dzejiskajā testamentā Barons lūdza pieminekļa vietā uz viņa kapa iestādīt tādu pašu ozolu. Tas nozīmē, ka Barona attieksme pret ozolu bija īpaša un godbijīga, kā pret ģimenes locekli. Un tādus kokus stāda goda vietā, mājas priekšā, nevis aizmugures pagalmā.

   Šis ozols vēl šodien aug pašreizējās Augusta Dombrovska mūzikas skolas iekšpagalmā. Turklāt, neraugoties uz veikto būvdarbu vērienu – 1995. gadā celtā skolas ēka ir līdz pusei iebūvēta zemē –, ozola sakņu sistēma palika neskarta un koks būvniecības posmu pārdzīvoja itin labi, paliekot par dzīvu vēstures pieminekli pagātnes notikumiem.

   Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Kr. Barona stādītais ozols mūzikas skolas pagalmā.

   Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Kr. Barona stādītais ozols iepretim Burtnieku mājai.

   Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Kr. Barona stādītais ozols pie ieejas Burtnieku mājā.

   Rīga, 2023. gada marts, Vecmīlgrāvis. Kr. Barona stādītais simtgadīgais ozols. Fonā Burtnieku māja.

   Kr. Barons pie paša stādītā ozola. Foto no interneta.

   Līna Barone ar bērniem pie Kr. Barona ozola. Foto no interneta.

   Un tagad, uzskatot mūsu taisnību par Baronu dzīvokļa reālo atrašanās vietu par pierādītu, mums ir jautājums muzeja organizatoriem: kāpēc bija vajadzīgi tik pamanāmi un viegli pārbaudāmi meli par vēsturisko objektu, kas patiesībā atrodas spoguļattēlā pret oficiāli pieteikto? Galu galā mazie meli, kā zināms, rada lielu neuzticību...

Mūsdienu A. Dombrovska mūzikas skolas komplekss, kura sastāvā ietilpst arī ēka „Burtnieku māja”, atrodas divu ielu krustojumā, un tāpēc vēsturiski tam ir divas pasta adreses.

Tā ir aktīvi apmeklēta sabiedriska vieta, kur var iepriekš vērsties un saņemt atļauju memoriālā dzīvokļa apskatei. Tomēr daudzo pārbūvju un remontu rezultātā istabas ir piedzīvojušas ļoti lielas pārmaiņas, un tagad var tikai minēt, kā tika izmantotas tās vai citas telpas.

Tāpēc uz autentiskumu cerēt nevar. Un uz to neviens arī netiecas. Tāpēc laiku pa laikam šajās telpās dzirdama muzicēšana gan uz klasiskajiem, gan mūsdienu instrumentiem. Bet mēs nedomājam, ka tas kādu varētu neapmierināt. Galu galā jaunrades gars, kas savulaik iesūcies šajās sienās, tagad izpaužas mūzikas skaņās. Un tas ir brīnišķīgi!...

21.03.2023.

1.

Vēl viens nozīmīgs objekts, kas izveidots par godu Kr. Barona 150. gadskārtai, tika atklāts Siguldā, Turaidā, netālu no Gūtmaņa alas. Tur tika izveidots skulptūru parks pēc latviešu tautas jaunrades motīviem, kas vēlāk tika nosaukts par Dziesmu dārzu. Tas atrodas pavisam netālu no Gaujas krasta (agrāk „Aa”) un blakus Dainu kalnam (agrāk „Jelgavas kalns”). Turaidas pils (agrāk „Fredelande”) tiešā tuvumā.

Jau kopš pirmskara laikiem Siguldas galvenais vēsturiskais elements bija Turaidas pils, kuras rekonstrukcija sākās 1953. gadā. Savukārt Turaidas pils (dažos avotos Treidenas vai Toreidas) būvniecība bija saistīta ar vāciešu iekarotāju politiku un sākās 1214. gadā pēc Rīgas bīskapa Alberta fon Bukshēvdena (1165–1229) pavēles. Tā turpinājās līdz pat 16. gadsimtam. Turklāt pati pils bieži mainīja īpašniekus.

Sākotnējais vācu nosaukums „Fredelande” („Miera zeme”) neiesakņojās, un pilij tika piešķirts senais lībiešu nosaukums „Turaida” (lībiešu valodā „Tara aida”), ko var tulkot kā „Dieva dārzs”. Galu galā, kā zināms no hronikām, šajā vietā atradās tāda paša nosaukuma lībiešu vadoņa Kaupo koka pils, kurš pirmais pārgāja svešzemju iekarotāju pusē. Viņš iznīcināja dzimtas pili kopā ar daudziem saviem radiniekiem, atriebjoties par savu izraidīšanu.

Vēsturiski Kaupo personība izskatās visai neviennozīmīgi, taču mūsu kompetencē nav vērtēt notikumus, kas risinājušies pirms 800 gadiem. Teiksim tikai, ka Kaupo bija šīs zemes dēls, miesa no miesas. Un, kā izriet no hroniku avotiem, būdams nāvējoši ievainots kaujā, cīnoties vācu bruņinieku pusē par viņu kundzību šajās teritorijās, viņš pirms nāves esot paspējis visu savu īpašumu oficiāli nodot katoļu baznīcai.

Ja par atskaites punktu ņem tieši šo vēstures brīdi, tad konkrēti šīs zemes juridiski pilnībā var uzskatīt par vēsturiskām vācu zemēm. Galu galā katoļu baznīca šos īpašumus saņēma no tā brīža „vecākā” lībiešu vadoņa rokām. Un, kas nav mazsvarīgi – nevis sagrāba un piesavinājās ar varu, bet oficiāli saņēma dāvinājumā no lībieša, kuram uz to bija tiesības. Turpmāk, līdz pat nacionalizācijai jeb faktiski ekspropriācijai 1920.–1937. gadā, tās atradās vienīgi vācbaltiešu muižnieku dzimtu īpašumā. Pēdējie no tiem bija fon Kampenhauzeni (vācu: Lorenz von Campenhausen) un fon Holšteini (vācu: Alexander Staël von Holstein).

Kaupo pīšļi 1217. gadā tika apglabāti netālu no Dainu kalna, Krimuldā, vietējā luterāņu baznīcā (kas sākotnēji celta kā katoļu baznīca) vai tās tuvumā. Turklāt tieši pīšļi, jo, pārkāpjot visas kristiešu prasības, viņš netika aprakts zemē, bet gan sadedzināts sārtā. Un tikai pēc tam tika apglabāti pīšļi. Ja starp Turaidas pili, kur viņš dzimis, un viņa apbedīšanas vietu novilktu nosacītu taisnu līniju, kļūtu redzams, ka teritorija, kurā tagad atrodas Dziesmu dārzs un Dainu kalns, ietilpst tieši šajās dāvinātajās zemēs.

Vadonis Kaupo – „...lībiešu vecākais, gandrīz karalis...”

Pašlaik 1988. gadā dibinātais Turaidas muzejrezervāts ir viens no nozīmīgākajiem un apmeklētākajiem Latvijā.

2.

Mūsdienu hidronīma nosaukums „Gauja” kartēs pirmo reizi parādījās 1941. gadā. Līdz tam upe tika apzīmēta kā „Vidzemes Ā” vai „Treider-Aa”, kas norāda uz nosaukuma ķeltu vai ģermāņu izcelsmi.

1870. gadā dokumentos tika fiksēts līvu nosaukums „Puva-Veiz”, kas nozīmēja „Svētā upe”. Un, ja šis nosaukums tika lietots Kaupo laikā, tad vēlākais vācu nosaukums ir tiešs vecā nosaukuma tulkojums jaunā veidā. Taču var būt arī pretējs process.

Igauņu valodā nosaukums skan kā „Koiva”. Un tieši tā igauņu kartēs ir apzīmēti tie 18 km upes, pa kuriem iet Igaunijas un Latvijas robeža.

Nosaukumi līvu valodā un senajā dienvidigauņu dialektā ir ļoti līdzskanīgi mūsdienu igauņu valodai. Un tulkojumā tie nozīmē „bērzs”, „Bērzu upe”. Lai gan lielāko daļu Gaujas baseina veido skujkoku meži...

Savukārt baznīcslāvu valodā nosaukums skan kā „Goiva” („Goiwa”), un Baltkrievijā tā dēvē vienu no nelielajām upēm.

No zinātniskā viedokļa hidronīms „GAU – JA” pēc grafikas, fonētikas un satura ir līdzskanīgs, bet pēc nozīmes identisks terminiem „GAA – GAU – I(IJ)”, kas ivritā nozīmē „izplūst (par upi) – augsts ūdens līmenis – sala”.

Nav nekādas oficiālas informācijas par upes mūsdienu nosaukuma patieso izcelsmi, taču neapstrīdams ir fakts, ka jaunais-vecais nosaukums ir iegājies un organiski ievijies vietējo iedzīvotāju apziņā kā patiesi latvisks.

Turklāt upes nosaukums ir izveidots un piešķirts padomju laikos. Par pamatu tika ņemti tieši senie vietējie hidronīmi, nevis sveši, iekarotāju un ieceļotāju no Rietumeiropas ieviesti nosaukumi.

Baznīcslāvu un līvu valodas, dienvidigauņu dialekts un ivrits šajā konkrētajā gadījumā izpaužas kā radniecīgas valodas. Un ir acīmredzams, ka šis apstāklis tika apzināti izmantots, veidojot mūsdienu hidronīma variantu Latvijas garākajai upei (442 km), kas sākas un beidzas mūsdienu Latvijas teritorijā.

Un tas, ka tik rūpīgs un kvalitatīvs zinātniskais darbs tika paveikts un ieviests nepilna gada laikā, liecina par to, ka viss jau bija izpētīts iepriekš. Un izskatās, ka augstākajos valsts pārvaldes līmeņos viss jau bija izlemts iepriekš. Atliek tikai jautājums – kādas valsts līmeņos...

3.

Kas attiecas uz Jelgavas kalnu, kas 1985. gadā tika pārdēvēts par „Dainu kalnu”, Konstantīna Karuļa „Latviešu etimoloģijas vārdnīcā” norādīts, ka konkrētu datu, kas izskaidrotu šo nosaukumu, nav. Taču tiek izteikts pieņēmums, ka atšķirībā no Jelgavas pilsētas nosaukuma, kas, visticamāk, tulkojams kā „purvaina vieta”, Jelgavas kalns senatnē bijusi kulta vieta. Pagānu svētnīca...

1.

Kā jau minējām, Dainu kalns un Dziesmu dārzs ir daļa no vienota kultūrvēsturiskā kompleksa, kas atrodas Gaujas krastos. Tas ietver skulptūru parku ar 26 granīta kompozīcijām, kurās atspoguļoti latviešu tautas dziesmu, deju un sadzīves motīvi. Tomēr šīs daļas ir jānodala viena no otras.

Kā izriet no ilggadējās Siguldas novadpētniecības muzeja direktores Annas Jurkānes intervijas, laimīgā ideja par skulptūru dārza izveidi viņai radās 1980. gadā. Tajā pašā gadā sākās darbi pie topošā Dziesmu dārza teritorijas un pakalna meža biezokņu pārplānošanas un sakārtošanas. Tas ļāva jau 1982. gadā pakalnā uzstādīt pirmo skulptūru – „Veļu akmens”. Savukārt līdz 1985. gada jūlijam tika uzstādītas vēl 14 iepriekš plānotas skulptūras.

Otrā skulptūru daļa Dziesmu dārza kompozīcijai tika izgatavota un uzstādīta vēlāk, pēc lēmuma par kultūras objekta paplašināšanu. Tad parādījās „Austras koks” (1990); „Lībiešu putns” (1991); „Neguli, saulīte, ābeļu dārzā”, „Jāņu akmens”, „Saules ceļš” (1992); „Bij manam kumeļam” (1995)... Tas ļāva cienīgi uzņemt vērienīgus starptautiskus pasākumus. Piemēram, folkloras festivālu „Baltica”, kas notiek kopš 1988. gada.

Visus darbus veidojis viens meistars – latviešu tēlnieks Indulis Ojārs Ranka (15.04.1934–13.04.2017).

Internetā ir atrodams daudz šī kultūras objekta fotogrāfiju un reportāžu, kas atspoguļo gan dziedātāju, gan dejotāju māksliniecisko kolektīvu uzstāšanās brīžus.

Mēs pagaidām neesam atraduši dokumentālus apstiprinājumus saviem minējumiem, taču ir loģiski pieņemt, ka visu sešu Kr. Baronam veltīto jubilejas objektu izveide – memoriāls Rīgas Lielajos kapos, piramīda Valpenē, Dziesmu dārzs, piemineklis Siguldā, kenotafs Vērmanes dārzā un muzejs Rīgā – bija centralizēti plānota tā brīža padomju varas iecere. Kam, atkārtosimies, valsts līmenī tika gatavots jau laikus, sākot no 1980. gada.

Papildus akmenī sastingušo tēlu poētiskumam skatītājus nevar nepārsteigt tēlnieka paveiktā darba apjoms... Cik gan laika, piemēram, varētu būt nepieciešams vienam tēlniekam, lai radītu 26 šāda izmēra akmens mākslas tēlus? Un tehnika pārvadāšanai, iekraušanai un izkraušanai? Un laiks, lai atrastu izmēra, krāsas un kvalitātes ziņā piemērotus dabas materiālus? Un griešanas, zāģēšanas, urbšanas elektroinstrumenti, rokas instrumenti un pavadošais aprīkojums, kas tajos laikos bija tāds deficīts un pārdošanā vienkārši nebija atrodams? Tas nozīmē, ka visas šīs iespējas izgatavotājam tika nodrošinātas, bet viņa darbs – apmaksāts. Tātad – jau iepriekš un valsts līmenī. Tātad – par valsts līdzekļiem. Un tas nozīmē, ka tajā brīdī esošā valsts to visu darīja savās, t.i., Padomju valsts interesēs. Citādi tas vienkārši nevarēja būt.

Šī konkrētā valsts pasūtījuma izpildītāju radošajā grupā bez tēlnieka I. Rankas ietilpa arī idejas autore Anna Jurkāne un arhitekti Jānis Rozentāls un Ilgvars Batrags.

Turklāt kopš izveides brīža kultūras objekts tiek aktīvi izmantots, pildot tajā ielikto kultūrizglītojošo funkciju. Par to liecina daudzie folkloras koncerti un festivāli, kas notiek šajā poētiskajā dabas vietā.

Turklāt zinātnieki ir apstiprinājuši, ka visa etnogrāfiskā rezervāta teritorija no enerģētikas viedokļa ir īpaša. 43,63 hektāru platībā ir atklātas un izmērītas 28 gredzenveida biolokācijas anomālijas, ko acīmredzot radījušas pazemes ūdens āderes.

Pēc internetā publicētās informācijas ir grūti spriest, cik noderīgas vai kaitīgas ir šādas enerģijas plūsmas. Taču neticas, ka starp šādu pārpilnību nav patogēno zonu. Un pilnīgi iespējams, ka tieši uz šādiem efektiem balstās realitāte, kurai mums nācās kļūt par lieciniekiem klātienē, nevis ar reklāmas bukletu starpniecību.

01.03.2023.

2.

Atsevišķi gribas pastāstīt par iespaidiem, kas saistīti ar Dainu kalna un Dziesmu dārza apmeklējumu. Un šie iespaidi ir visai neviennozīmīgi. Tātad:

Spilgta, saulaina diena... Pirmās lapas, pirmie ziedi neparasto ceriņu zaros, pirmā iespēja pastaigāties bez ziemā apnikušajām smagajām virsdrēbēm... Izbraukšana no Rīgas ir iestrēgusi automobiļu sastrēgumā, kas stiepjas vairāku kilometru garumā... Priekšnojauta par baudījumu, ko sniegs saskarsme ar mostošos dabu... Un pilnīga pārliecība, ka Turaidas muzejrezervātā mēs sastapsim simtiem un simtiem atpūtnieku...

Tomēr piepildījās viss, izņemot pēdējo punktu. Un Dainu kalnā pulksten divos dienā, ja neskaita pavisam, pavisam nedaudzos ātri garām skrejošus apmeklētājus, mēs bijām praktiski vieni. Turklāt tieši skrejošus, nevis nesteidzīgi un ar baudu pastaigājošos...

Mēs nepamanījām nevienu, kuru būtu ieinteresējuši akmenī iemiesotie poētiskie tēli... Nevienu, kurš mēģinātu nesteidzīgi saprast, ko tieši attēlo konkrētā skulptūra... Nevienu, kurš meklētu kādu tēlu, kas iepaticies iepriekšējā apmeklējuma laikā vai ieinteresējis pēc medijos publicētās informācijas.

Retie apmeklētāji „distanci” veica ātri, praktiski neapstājoties pie akmens tēliem. Tā kā parkā nav uzstādītas plāksnītes ar abstraktajā manierē veidoto skulptūru nosaukumiem, tad staigātājiem, acīmredzot, ļoti ātri apnīk veikt nekādi neapstiprinātus redzētā „pētījumus”.

Tā kā citu apmeklētāju praktiski nebija, mums bija iespēja sarunāties pilnā balsī, nebaidoties kādam sagādāt nepatiku... Taču kaut kādu iemeslu dēļ atļauties šādu vaļību negribējās... Toties nepārprotami gribējās ātrāk pabeigt iesākto skulptūru parka apskati un klusi aiziet...

Izpratne par notiekošo neradās uzreiz un ne šajā pavasara dienā... Pagāja divas rūpju pilnas nedēļas, līdz atnāca sapratne par to, kur patiesībā mums bija lemts pabūt...

Tā ir SVĒTVIETA. Sena līvu svētvieta. Dabiska, enerģētiski piesātināta vieta, par ko pilnīgi oficiāli paziņo mūsdienu zinātne (atsauce).

Ir pilnīgi loģiski pieņemt, ka vismaz daļēji šo enerģiju ģenerē Gauja, tieši šajā vietā ar savu tecējumu atduroties pret „Turaidas” — Dieva dārza, kā kopš seniem laikiem šīs vietas dēvēja šeit dzīvojošie Gaujas līvi — stāvajiem krastiem. Viņi zināja par šo enerģētisko efektu un mēģināja to izmantot. Turklāt visdažādākajiem mērķiem:

• Šeit tika nesti upuri pagānu dieviem, lai iegūtu to labvēlību, uzsākot un pabeidzot darbus...
• Šeit tika risināti vissvarīgākie kopienas jautājumi, kuros bija nepieciešama neredzamo spēku līdzdalība... (atsauce uz hroniku)
• Šeit vērsās pie aizsaulē aizgājušajiem priekštečiem un radiniekiem...
• Šeit sākās un beidzās kari, tika pasludināti un gāzti vadoņi, šeit zēni kļuva par vīriem un meitenes zaudēja nevainību... Bet vasaras saulgriežu dienā un naktī sajaucās asinis un tika ieņemtas jaunas dzīvības...
• Šeit dega sārta ugunskuri, atbrīvojot dvēseles no materiālās pasaules važām...

Šo vietu cienīja visi kopienas locekļi, un bez īpašas vajadzības šeit neviens neiegriezās. Zinot, ka svēto kalnu modri sargā tur uzstādītie koka elki, kas ir Dievišķo spēku redzamie iemiesojumi...

Cita lieta, ja caur saviem krīviem kopīgu pulcēšanos izziņoja paši Dievi... Tad visi kopienas locekļi, lieli un mazi, atlika savas rūpes un steidzās iedegt svētos ugunskurus, kuru dūmos un liesmās citu pasauļu gari vēstīja dzīvajiem savu gribu...

Nu, bet, ja izsakāmies mūsdienu tehniskajā valodā, šeit notika mēģinājumi kodēt „neitrālo” dabas enerģiju, kas pārpārēm izverd no zemes dzīlēm, iedarbojoties uz to ar dzīvu, domājošu būtņu psihisko enerģiju. Proti, to pašu līvu, kuri apdzīvoja šīs zemes. Ar mērķi novirzīt dabas enerģiju „kodētājiem” vajadzīgajā gultnē. Turklāt muzejrezervāta teritorijā šobrīd ir atklātas ne mazāk kā 28 šādas spēcīgas enerģētiskās vietas.

Vai zinātnieki, kultūrologi un garīdznieki par to zināja 1980. gadā? Protams, zināja!

Vai viņi nodeva šo informāciju varas pārstāvjiem? Protams, jā!

Vai vara ņēma vērā šīs detaļas, pieņemot lēmumu par kultūrvēsturiska objekta izveidi tieši šajā vietā? Vēl kā!

Un ko mēs redzam patiesībā? To arī redzam, ka šajos jautājumos pēdējo tūkstoš gadu laikā nekas nav mainījies. Tikai koka elki ir kļuvuši par akmens skulptūrām; tautas svinības ir devušas vietu festivāliem un koncertiem; bet šādu mistēriju ezotērisko pusi, kas prasa specifiskas zināšanas, iesvētības un stāvokļus, mēģina aizstāt ar kultūras pasākumu dalībnieku masveidību...

Piekrītam, ka skeptiķus šādi argumenti var arī nepārliecināt. Un notiekošajā viņi nesaskatīs neko citu kā vien nejaušas sakritības... Taču kultūras objekta veidotāji nejaušībām neticēja. Un pirmā no 15 skulptūrām, kas uzstādītas Dainu kalnā, izrādījās veltīta tieši aizsaules dievam Velim.

Un tikai pēc tam, kad bija centies pielabināt Nāves dievu, tēlnieks I. Ranka turpināja savus darbus.

Bet tad rodas jautājums: kurš gan izlēma, kādā secībā, kur un kādas skulptūras tiks izgatavotas un uzstādītas? Un cik tām jābūt? Ja lēmums par kultūrvēsturiska objekta izveidi tika pieņemts valsts līmenī, vai varētu būt, ka arī šāda veida organizatoriskos jautājumus tāpat reglamentēja valsts struktūras? Bet ja tā, tad kuras? Un kas tajās ietilpst? Ar ko vēl šādas struktūras nodarbojas? Un kā tās būtu pareizi jādēvē: par zinātniskām, reliģiskām, ezotēriskām vai kultūras?...

Un tad, iespējams, pats galvenais jautājums: kādam būtu jābūt šādu valsts struktūru darbības rezultātam? Vai tiešām tikai pārdoto biļešu skaitam uz kultūras objekta apmeklējumu?...

Kr. Barona dzīvesstāstos mums nav nācies sastapt viņa atsauksmes par laikmetīgās sabiedrības garīgi reliģiskajiem aspektiem. Lai gan ir zināms, ka gan viņš pats, gan pilnīgi visi viņa tuvākie radinieki bija kristīti luterāņu ticībā. Tomēr krīt acīs, ka viņa biogrāfija ir cieši saistīta ar līvu etnosu un divām ezotēriski vispiepildītākajām vietām Latvijā. Galu galā mūsdienu Dundagas novads, kur Krišjāni atveda bērnībā, ietver sevī Kolkas ragu un netālu esošo Mazirbes ciemu – pēdējo Latvijas līvu „galvaspilsētu”. Savukārt uz Turaidu, kas ir ne mazāk ezotēriski piesātināta un vācu iebrukuma brīdī uzrādīja centralizētas varas pazīmes, viņš pārcēlās vien dažus mēnešus pirms nāves...

Izskatās, ka skulptūru dārza apmeklētāji šeit valdošo enerģētiku jūt un masveidā brīvprātīgi piedalās ezotēriskajos procesos. Par to liecina upurēšanas altāris, ko šī kultūras objekta organizatori pilnīgi apzināti izveidojuši kalna tālākajā, austrumu daļā. Tur, majestātisku koku sakārtotā ietvarā, rūpīgi novietots plakans akmens, kas krietni vien nosēts ar dažādu valstu sīknaudu...

Un, ja kāds teiks, ka tā ir tikai visā pasaulē izplatīta jautra tūristu tradīcija, mēs tam pilnībā piekritīsim. Galu galā pats galvenais ir tas, ka viss ir savā vietā un laikā! Un nedaudz arī par ezotēriku...

20.04.2023.

3.

Mēs vēlreiz apmeklējām Dainu kalnu nedēļu pirms Līgo svētkiem... Ar mērķi apstiprināt vai apgāzt mums radušos pieņēmumus par šī valsts nozīmes kultūrvēsturiskā objekta izveides un izmantošanas mērķi un jēgu. Un tagad mēs centīsimies bez jebkādas ideoloģijas, balstoties tikai uz faktiem, izklāstīt savus pieņēmumus un minējumus.

Tātad mēs pētām divus jēdzieniski saistītus, taču nedaudz atšķirīgi izmantotus objektus – Dainu kalnu un Dziesmu dārzu. Precizēsim, kāda ir atšķirība.

Dziesmu dārza jēga un nozīme ir saprotama un tuva ikviena tāda Latvijas iedzīvotāja dvēselei, kurš pieņem tautas, nācijas un nacionālas valsts ideju... Šādam Latvijas sabiedrības pārstāvim pati iespēja pabūt šādā vietā un piedalīties līdzīgā emocionālās vienotības aktā jau pati par sevi ir vērā ņemama vērtība. Kuras saglabāšanas vārdā – un tas ir pilnīgi saprotams – daudzi no viņiem ir gatavi paciest grūtības un upurēt kaut ko personisku. Un mēs šobrīd runājam par tiem, kuri patiesi mīl tieši šo, Latvijas zemi, šo mazo mūsu kopīgās planētas Zeme daļiņu...

Tieši šādi sabiedrības pārstāvji ir visaktīvākie gan Latvijas valsts dzīves saimnieciskajā, gan politiskajā, gan nacionālajā jomā. Tieši viņi ir visas Latvijas sabiedrības dzinējspēks, lai cik mazskaitlīga tā patiesībā būtu. Tieši viņi ir tā labākā nesēji, kas piemīt Latvijas iedzīvotājiem kopumā un latviešiem jo īpaši. Viņi, šie labākie, ir nācijas garīgo iespēju redzamais orientieris.

Bet vienlaikus arī redzamā robeža... Un, loģiski spriežot, tas sliktākais, kas piemīt šiem labākajiem, pārējai nācijas daļai jau ir nepārvarams. Tā ir tā neredzamā robeža, aiz kuras vairs nedarbojas iztēle, pārstāj izpausties spējas un apkārtējā pasaule kļūst neuztverama. Tā ir reālā kauna, sirdsapziņas un līdzpārdzīvojuma spēju robeža... Tieši šajos līmeņos kļūst izmērāms nācijas radošais potenciāls. Tās spēja nodot informāciju nākotnei garīgajā un ģenētiskajā līmenī. Tās izdzīvošanas spēja.

Hipotētisks jautājums: vai, nosacīti, „sliktākie” nācijas pārstāvji spēj nodrošināt nācijas izdzīvošanu mūsdienu apstākļos, kad valda nežēlīga sabiedrību radošo potenciālu konkurence? Bet, nosacīti, „labākie”? Uz ko ir lielākas cerības?...

Un vispār, kas personībai ir svarīgāks – dvēsele vai miesa? Un vai trīsdimensiju materiālajā pasaulē ir iespējama viena izpausme bez otra? Un kurš un kā var iegūt informāciju par šo jautājumu? Un kur?...

Mūsu laikabiedri šo informāciju meklē internetā. Mūsu vecvecmāmiņas un vectēvi šajā nolūkā vērsās baznīcā. Mūsu tālie priekšteči izmantoja svētvietas...

Un lūk, šeit mēs piedāvājam likt lietā iztēli un mēģināt paskatīties apkārt ar to cilvēku acīm, kuri savu vēsturisko misiju tomēr ir izpildījuši un spējuši nodot informāciju nākotnei. Citādi nekādu latviešu vairs nemaz nebūtu. Tātad...

Mēs tuvojamies Dainu kalnam, un pirmais, ko ieraugām, ir diezgan liela, aptuveni 4 metrus augsta skulptūra sirmgalvja galvas formā, kas reklāmas bukletos parasti tiek dēvēta par „Dziesmu tēvu”. Viņš vāca un glabāja nenovērtējamos folkloras elementus, kas ir tautas gudrības un kultūras krātuve.

Bet ko mēs redzam patiesībā. Dzīva galva visu tautu kultūrās ir saprātīgas, apgarotas dzīvības simbols. Zināšanu mājvieta un jēgas izpratnes simbols. Tas ir redzams sinonīms PRĀTAM, kas sargā tautas dzīvību. Prātam, kas spēj ne tikai saprast, bet arī pārveidot: lietu – ražā, drosmi – spēkā, saules gaismu – dzīvībā... Bet ko un par ko pārveido tieši šī „Galva”?

Tās muti aizsedz plauksta, kas uzskatāmi demonstrē sakramenta jēdzienu, kas norisinās prāta klusumā un nav atklāti izpaužams. Savukārt aizvērtās acis simbolizē skatienu sevī, sava prāta iekšējās pasaulēs.

Bet „izejā”, skulptūras otrā pusē, mēs redzam trīs sieviešu tēlus un aktīva, darbīga vīrieša muskuļotu, kailu ķermeni, kurš demonstrē savu fizisko formu. Turklāt, šķiet, bez jebkādas redzamas vajadzības. Re, vīrs atspiedies it kā pret durvīm, kas veras vaļā... Vai pret kādu abstraktu Pretdarbību... It kā mēģinātu kaut ko noturēt vai pārvarēt...

Sievietes acīmredzami pārstāv vienas dzimtas paaudzes dažādos laikos. Vecāka sieviete ir lakatā, viņas mati rūpīgi paslēpti zem kādas galvassegas. Viņas dzīves ceļš ir gandrīz noiets, viņas darbi un rūpes ir nesušas pienācīgus augļus...

Pieaugušas sievietes mati ir rūpīgi saķemmēti un cieši sakārtoti, taču tas nenozīmē, ka tos vairs nekad nevarēs izlaist pār pleciem...

Jaunās sievietes – viņu mazmeitas un meitas – mati virs galvas ir sacelti kā milzīga antena, kas uztver kādus signālus no ārpuses... Viņa stāv nedaudz aiz savām mātēm, taču nepārprotami tiecas izvirzīties priekšplānā un pārņemt kādu stafeti, ko viņai sagatavojis Liktenis un DIEVS...

Viņa nebaidās, viņa ir brīdināta un zina... Taču viņas dzīvē tas notiek pirmo reizi, un viņas satraukums ir pilnīgi pamatots.

Vecākām sievietēm lūpu kaktiņi ir vērsti uz leju, kas nozīmē, ka savā pagātnē un tagadnē viņas prieku nav redzējušas.

Tajā pašā laikā jaunā sieviete ir apņēmīga un savākta. Tomēr par romantisku un dzīvespriecīgu viņu arī nekādi nevar nosaukt.

Skulptūra ir tā uzstādīta un orientēta apvidū, ka skatītājam skaidri parāda, kur beidzas mums ierastā pasaule un sākas Saprāta Noslēpums. Skaidri un saprotami iezīmējot pārejas stāvokļu robežas.

Pašam „Dainu kalnam” ir savdabīgas pudeles forma ar tievu kakliņu, kura sardzē stāv „Galva”. Nevienam neizdosies tai paiet garām nepamanītam...

Tālāk uzstādīta jaunas meitenes, „Jaunavas”, figūra, kas apzināti veidota no gaiši gaiši pelēka, gandrīz balta granīta. Viņa ir šķīsta, tīra, nevainīga, apburoši jauna... Un... kaut kā dīvaini izskatās šī pieminekļa otrā puse, ja neatceramies, ka mūsu ķermeņi sastāv no neskaitāmiem miljoniem atsevišķu šūnu, kurās katrā kvēlo atsevišķa dzīvība...

Un tādas pašas atsevišķas dzīvas šūnas pārnes atsevišķas dzīvības uz citām atsevišķām šūnām... Bet Sievieti DIEVS ir radījis kā trauku, kas saglabā sevī gan vienas, gan otras DZĪVĪBAS šūnas. Tīru, mirdzošu, nevainīgu trauku...

Bet tūlīt pēc „Jaunavas” stāv „Sargs”. Viņa tēls ir mainīgs, un mūsu pirmā apmeklējuma reizē, spilgtā saules dienā, tas nekādi neizpaudās.

Taču šoreiz, gaismēnu un atspulgu spēlē, kļuva redzama tā reālā būtība. Un ne nejauši. Galu galā pat „Velna akmens” nes sevī Velna enerģiju nospiedumu. Un tāpēc tas ļāva ieraudzīt viņa klātbūtni to ikdienas dzīvē, kuri atzīst Viņa tiesības... Viņš ir čūska, viņš ir pūķis, viņš ir ķirzaka... Viņš ir nežēlīgs TĀ, KAS VIŅU SŪTĪJIS, gribas izpildītājs... Un nav vērts izaicināt likteni, šauboties par teikto...

Neredzamo robežu pārvarēšana starp stāvokļiem novērš mums ierastās pieņemamības, un tāpēc konkrēts vīrietis kļūst par Vīrišķā Sākuma nesēju un izpausmi, bet konkrēta sieviete – par Sievišķā Sākuma izpausmi. Un priekšplānā izvirzās tieši šīs energoinformatīvās īpatnības un atšķirības. Personība daļēji nivelējas, izšķīstot lielākās energoinformatīvās formās un apjomos...

Un mēs redzam, kā tas atspoguļojas divu „Sieviešu” tēlos, kuras ļāvušas izlauzties uz āru diviem saviem spēcīgākajiem pārdzīvojumiem – Gaidām un Nogurumam...

Vēl viena „Sieviete” gatavojas sev jauna stāvokļa uztverei... Viņa it kā maina ādu, izgriežas uz āru, kļūst citāda...

Skulptūra, kuras oficiālais nosaukums ir „Trīs māsas”, attēlo trīs jaunas sievietes aptuveni vienā vecumā. Varbūt viņas arī ir māsas... Bet, ņemot vērā skulptūras atrašanās vietu un visa kompleksa kopējo jēdzienisko ievirzi, viņas pirmām kārtām ir Sievietes... Sievišķais sākums, Sievišķā enerģija, Sievišķais sūtījums... Un tikai pēc tam kādas konkrētas ģimenes vai tautas pārstāves... Un šajā vietā viņas nav ieradušās, lai demonstrētu radniecības vai nacionālās īpatnības, bet gan lai turpinātu dzimtu, kas viņas radījusi...

Tajā pašā laikā viņām nav mutes... Nav lūpu... Viņas nespēj izdvest ne skaņas... Viņu viedokli neviens nav prasījis. Viņas tiek izmantotas, neņemot vērā viņu gribu...

Savukārt šī skulptūra spēj iedzīt skatītāju mulsumā, jo bez konkrēta mājiena identificēt redzēto ir grūti...

Taču mums šķiet, ka, aplūkojot to kopā ar blakus esošo skulptūru, kurā attēlots lidojošu putnu kamols, sanāks aptuveni šādi:

Putnu kamols – tie ir dzimtu un to atsevišķu pārstāvju likteņi, kas cieši savijas mūsu zemes dzīves procesā. Savukārt dažāda izmēra lodīšu sakopojums nav nekas cits kā „asinis“, kas rit katra atsevišķā kopīgā likteņa dalībnieka dzīslās. Sajaucas „asinis“, savijas „likteņi“... Un šī procesa sākumu neviens, izņemot RADĪTĀJU, neatceras un nezina. Tāpēc nav ar ko, par ko un kāpēc strīdēties. Pareizāk būtu censties izprast IECERI un sniegt tajā savu iespējamo ieguldījumu...

Tiešā tuvumā uzstādītas vēl divas skulptūras, kas attēlo nezin ko... Divas abstrakcijas – Mazā un Lielā. Turklāt tieši abstrakcionisms ir tas, kas vieno abus šos tēlus. Un, ja ieskatās vērīgāk, Lielajai abstrakcijai sāk parādīties kājas...

Mūsu pieņēmums ir šāds: tie ir jaunas dzīvības aizmetņa attēlojumi dažādās tā veidošanās stadijās. Kad vēl nav skaidrs – to dzemdē vai sagremo... Mazais vēl tikai rodas, Lielais jau iegūst zināmas, atpazīstamas formas...

Tagad mēs pavisam tuvu pieejam sešu elementu grupai, kas veido visa kompleksa centrālo daļu. Tos visus vieno kopīga jēga, un četras skulptūras ir veidotas vienotā, turklāt visai atpazīstamā stilā. Mēs tuvojamies „Upura altārim“ un tiešajiem Mistērijas dalībniekiem.

Lieta tāda, ka skulptūru komplekss „Dainu kalns“ atrodas senas līvu svētvietas vietā, proti, sena pagānu tempļa „zem klajas debess“ vietā, kā to varētu dēvēt mūsdienās. Bet jebkura tempļa centrālais elements ir upurēšanas altāris. Tāds ir arī Turaidā, kas tulkojumā no līvu valodas nozīmē „Dieva dārzs“.

Jāatzīmē, ka šī „Altāra“ fotogrāfijas un apraksti reklāmas bukletu lapās viena vai otra iemesla dēļ netiek publicēti. Lai gan patiesībā viss liecina par to, ka tieši šis altāris ir visas bijušās svētvietas enerģētiskais centrs. Un šīs vietas enerģētika, acīmredzot, ir tik spēcīga, ka altāri ieskaujošās dabiskās kolonādes robežās pat nemēģina dīgt nekāda zāle. Augsne izskatās izdegusi un nedzīva, it kā mirusi. Lai gan tūlīt aiz kolonādes robežām zāle aug. Un tas liek mums aizdomāties par šeit mītošās enerģētikas negatīvo frekvenci...

Vieta ir apmeklēta, un „Altāri”, šķiet, mēģina izmantot pēc nozīmes. Kādai? Kam un kādus upurus nes mūsdienu latvieši? Kas un kā to novēro? Kā tiek izmantota šādā veidā iegūtā informācija? Šādu jautājumu var uzdot ļoti daudz. Un, acīmredzot, tas būtu jādara kultūrvēsturiskā kompleksa vadībai, kura teritorijā šie notikumi risinās.

Mūs interesē tie četri elementi, kurus jau pieminējām. Proti: „Mīlestības akmens”, divi pieminekļi, kuros attēloti kaili, muskuļoti vīrieši, un milzīga, tramvaja vagona formā veidota skulptūra ar nosaukumu „Spīdolas akmens”. Tā savus „pasažierus” kaut kur „ved”...

„Mīlestības akmens” atklāti attēlo Vīrieša un Sievietes fiziskās tuvības aktu, viņu savienošanās sakramentu pēc pēdējā viņus šķirošā šķēršļa pārvarēšanas. Kas bija šis šķērslis – var tikai minēt. Bet nu viss ir aiz muguras, šķērslis pārvarēts un divi dabas pirmsākumi ir apvienojušies. Un, ja izseko skulptūru izvietojuma secībai teritorijā, atklājas šāda secība: ASINIS sajaukušās – LIKTEŅI savijušies – PIRMSĀKUMI apvienojušies... Bet blakus esošās dīgļa formas nepārprotami parāda, kādam jābūt rezultātam.

Bet kas ir šie Divi, kuri sajauc savas Asinis? Vai viņi tiešām Mīl viens otru un saista savus Likteņus? Vai viņiem tiešām šajā dzīvē tik ļoti paveicās, ka viņi atrada viens otru un spēja Apvienoties? Un vai jūs, kas lasāt šo tekstu, savā dzīves ceļā esat sastapuši šādus piemērus? Vai daudz? Un vai varat to teikt par sevi?

Bet, ja šādas apvienošanās drīzāk var pieskaitīt brīnumiem, nevis dzīves realitātei, ko tad šeit dara visas šīs reproduktīvā vecuma Sievietes un šie vīrieši ar iespaidīgo fizisko formu? Viņi uzmanīgi un aicinoši skatās viens uz otru un ir sapulcējušies vienā laikā un vienā vietā vasaras saulgriežu naktī?

Un kas ir Spīdola, kura savā prātā „ielaiž” šajā vietā virmojošās enerģijas un „izlaiž” no sevis zināmus gatavus risinājumus-padomus? Atcerēsimies:

Tātad saskaņā ar eposu „Lāčplēsis”, kura atsevišķi notikumi risinājās tieši šajās vietās, Spīdola bija ļoti enerģiska un zinoša melnmate, līvu sieviete, pie kuras vietējie iedzīvotāji pastāvīgi vērsās pēc sadzīves un dzīves padomiem. Savukārt viņa, lai gūtu atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem, naktīs uz koka bluķa lidoja uz „Velna alu”.

Citiem vārdiem sakot, viņa bija īsta „viedā māte”, kura zināja un saprata, cik svarīgi ir pieņemt PAREIZUS lēmumus un veikt PAREIZU rīcību. Turklāt viņa labi saprata, ka šīs PAREIZĀS tiesības nebūt nav visiem vienādas...

Pastāv uzskats, ka šajās teritorijās dzīvojošo pamatiedzīvotāju tradīcijās pastāvēja spēcīgas, zinošas un gudras Sievietes kults – „Omīte”, kura par visiem visu zina un PAREIZI saprot. Turklāt tik lielā mērā, ka viņa pilnībā var izlemt jautājumu, kuru un ar ko sūtīt nakšņot siena augšā. Un neviens neriskēs strīdēties vai naidoties ar „Omīti”...

Un, ja aplūkojam "Spīdolas akmeni" no šī skatpunkta, var pieņemt, kādā nozīmē šeit izmantots Spīdolas tēls; ko velk kailais vīrietis un kāpēc kaila ir sieviete, kuri attēloti "skulptūras-vagona" augšpusē un aizmugurē... Un kāda nozīme kristiešiem aizliegtajam "masu kopā gulēšanas grēkam" bija mazskaitlīgu, izolēti dzīvojošu cilšu un etnosu likteņos.

Starp citu, vērts atcerēties, ka padomju laikos ražošanas apvienībā VEF tika ražots visā Padomju Savienībā megapopulārais tranzistoru radiouztvērējs "Spīdola". To ieslēdzot, varēja uzzināt jaunākās ziņas: kad un kur sākās sējas vai ražas novākšanas darbi, kurp un kāpēc kāds aizlidoja vai aizbrauca, kurš kur piedzima vai nomira... Tā ka, kā redzat, Spīdolas tēma tiek izmantota visai aktīvi!

Un vēl blakus "Altārim" ir vieta, kur "izsniedz" bērnus... Un izskatās, ka nevis dzimušus, bet uzreiz "gatavus", neviena... Rodas iespaids, ka var atnākt un saņemt kādu izpildītu "pasūtījumu"... Kādus "specbērnus" pēc "specpasūtījuma", bezsejas un vienādus... Iespējams, tā ir norāde-variants, kā rīkoties ar nevēlamu bērnu. Kaut kas līdzīgs... "nenogaliniet, labāk atdodiet"...

Psiholoģijas zinātne apgalvo, ka tikai 25 % sieviešu-māšu mīl savus bērnus beznosacījuma mīlestībā, vienkārši tāpēc, ka tie ir viņu bērni.

Vēl 25% savus bērnus drīzāk mīl nekā nemīl. Un pie pārējiem vienādiem apstākļiem ir labi, atbildīgi vecāki.

Nākamie 25% māšu savus bērnus drīzāk nemīl, tomēr pacieš, pakļaujoties apkārtējās sabiedrības paražām un tradīcijām. Savukārt atlikušie 25 % savus bērnus atklāti ienīst. Patiesi un konsekventi. Jau par tām ciešanām un neērtībām vien, kas ienāca viņu dzīvē līdz ar grūtniecību un dzemdībām.

Un, iespējams, šis mājiens ir paredzēts tieši šādiem vecākiem-mātēm...

Bet tagad — divi argumenti par labu tieši šādai redzētā interpretācijai.

1. Ja ieskatās skulptūrā "Dzimumakts", acīs krīt šāds moments — sievietei nav galvas. Ķermenis attēlots apzināti bez galvas. It kā būtu domāts, ka šādā stāvoklī sieviete nespēj domāt un kontrolēt savu rīcību. Un attiecīgi nespēj paredzēt savas rīcības iespējamās sekas. Turklāt sekas, kas, pilnīgi iespējams, viņai ir nevēlamas.
2. Pats autors šo savu darbu nosaucis par "Liedagu". Tas ir posms, kur jūras vai upes ūdens pāriet krastā. Tas nozīmē, ka šajā krasta posmā kopā ar bēgumu un paisumu tiek izskalotas putas, mēsli un visādi dabas dzīvības procesu atkritumi. Pie kuriem tēlaini var pieskaitīt arī pēdējo 25 % mūsu uzskaitīto sieviešu grupu nevēlamos bērnus...

Savukārt tas, ka mūsu aprakstītās skulptūras attēlo pieaugušo ķermeņus, tiek pilnībā kompensēts ar to "bezkājainību un bezrocību", kas atbilst jaundzimušajiem raksturīgajam jēdzienam "bezpalīdzība". Jā, un pats jēdziens "laiks" ir visai relatīvs...

Mēs piekrītam, ka šāda veida interpretācija nesagatavotam skatītājam ir nedaudz skarba. Bet, pirmkārt, mēs tikai aprakstām apskatei izlikto ainu. Un, otrkārt, ieskatieties: "Dainu kalna" iekārtotāji šo kompozīciju ir novietojuši pēc iespējas tālāk no parka apmeklētāju ziņkārīgajiem skatieniem... Kā saka: kam ausis — lai dzird, kam acis — lai redz. Bet pārējiem tas nemaz nav obligāti...

Pēc visa teiktā var uzdot jautājumu: kāds tam sakars ar Kr. Baronu un dainām? Taču saikne patiešām pastāv.

Ja paskatās uz Dainu kalna shēmu, var pamanīt, ka turp ved četri ceļi: galvenais ceļš, kas ved garām „Vaidelota galvai”, un trīs takas – Līvu, Māras un Kr. Barona. (Trīs taku norādes plāksnes foto)

Gaujas lībieši atradās pierobežas attiecībās ar kaimiņu austrumslāvu tautām un maksāja nodevas Polockas kņaziem. Turklāt pilnīgi iespējams, ka virsaiša Kaupo māte bija tieši Polockas kņaziene, bet viņš pats, visticamāk, piedzimstot tika kristīts pareizticībā. Jo, slēdzot dinastiskās laulības, vasalim bija pienākums pieņemt sizerēna ticību. Tajā pašā laikā lībieši bija no tuvākajiem kaimiņiem nošķirts somugru etnoss un saglabāja savu identitāti visas vēstures garumā. Līdz pat pilnīgai izzušanai.

No vēstures zināms, ka slāviem dieviete Māra iemiesoja augstāko Dievišķo Sievišķo Sākumu. Māras taka ved garām „Līgo akmenim”, kas jau tradicionāli aicina meklēt „papardes ziedu” un sevī ietver divus kailus ķermeņus – Vīrieša un Sievietes –, kuri guļ cieši viens otram piespiedušies. Taču izskatās, ka šajā gadījumā runa ir par ģimenes attiecībām, kas ir stabilas un laika pārbaudītas. Un dieviete iesaka priecāties par dzīvi un censties gūt no tās baudījumu!

Savukārt Barona taka izved kalnā tieši pie „Asins sajaukšanas akmens”. Blakus šai vietai uzstādīta visai atklāta un tāpēc neizteiksmīga kompozīcija, kas sastāv no trim elementiem. Turklāt visiem trim ir skaidri saskatāma falliska forma un tāda pati nozīme. Tie tik ļoti izlec no kopējā skulptūru kompleksa stila, ka autora dēļ kļūst pat neērti...

Pati kompozīcija ir paslēpta zem kokiem, nekrīt acīs un reklāmas bukletos nav populāra. Tomēr tai ir skanīgs nosaukums „Saules ceļš” un tā tika diezgan svinīgi atklāta 1994. gada 13. jūlijā. Tāpēc tā pieder nevis pie Dainu kalna kompleksa, bet gan pie Dziesmu dārza noformējuma. Atkārtosimies – visai viduvēja... (stabu atklāšanas foto no arhīva) Taču Barona darbs tautas jaunrades iemūžināšanā deva iespēju uzzināt vismaz kaut ko no šo zemju vācu iznīcināto pamatiedzīvotāju reālās vēstures. Viņu tradīciju un kultu vidū pastāvēja arī šāds informācijas nodošanas veids nākotnei ģenētiskā līmenī, kā tas detalizēti parādīts pašreizējā Dainu kalnā. Un ļoti iespējams, ka bez Barona pūlēm šī pamatiedzīvotāju vēstures daļa vienkārši būtu nogrimusi aizmirstībā.

Un, iespējams, tieši šo domu mēģināja nodot tēlnieks Indulis Ranka, novietojot Barona bareljefu uz„Spīdolas akmens”.

Aplūkojot „Dainu kalna” plānu-shēmu, redzamo var interpretēt šādi. Latviešu „nacionālā trauka” ezotēriskajam piepildījumam kultūrvēsturiskā objekta autori piedāvā izmantot: līvu un citu pamattautu pēcteču ģenētiku; slāvu reliģiskos ticējumus pašreizējai sabiedrībai raksturīgo pagānisko priekšstatu formā par pasaules kārtību; baltu un baltu-slāvu tautu kultūrvēsturisko mantojumu dainu veidā. Mūsu uzskaitītās sastāvdaļas simbolizē takas-„strauti” – „Līvi”, „Māra” un „Barons”. Un tieši uz šīm zināšanām balstās noteiktas energoinformācijas „ejas un plāni” PRĀTA labirintos, ko ģenerē dzīvā „Viedā galva”.

Tagad, apkopojot mūsu pētījumu provizoriskos rezultātus, atzīmēsim, ka dažādos avotos vienas un tās pašas „Dainu kalna” kompleksa skulptūras tiek dēvētas dažādos vārdos. Visbiežāk blogeri tām piešķir nosaukumus, balstoties uz prātā ienākušajām asociācijām. Atļausimies šādu vaļību arī mēs:

• „Viedā galva”
• „Jaunava”
• „Likteņu robežas sargs”
• „Divas sievietes, kuras cer mainīt Likteni”
• „Sieviete, kura nolēmusi mainīt Likteni”
• „Trīs sieviešu likteņi, kam lemts mainīties”
• „Pieredzējis vīrietis”
• „Jauns vīrietis”
• „Saplūsme”
• „Jaunās asinis”
• „Likteņu vijums”
• „Mazais dīglis”
• „Lielais dīglis”
• „Niču bērni”
• „Ragana-pārvaldniece”

Mēs nebūt neuzstājam uz savām vienīgi PAREIZAJĀM zināšanām, taču, kā redzams no saraksta, mums ir izdevies sniegt pilnu argumentu ķēdi, kas apstiprina mūsu pieņēmumus par aprakstītā objekta patieso jēgu un nozīmi. Turklāt mēs neko neesam palaiduši garām, ne no kā neesam atteikušies un neko neesam ignorējuši. Šeit ir uzskaitītas visas 15 kompleksa skulptūras, turklāt to izvietojuma secībā. Lūk, vēl viena kārtējā nejaušība skeptiķiem...

Bet, kas attiecas uz skulptūru „oficiālajiem” nosaukumiem, šis arguments ir atklāti vājš.

Otrkārt, tāpēc, ka šie nosaukumi paši par sevi ir visai apstrīdami.

Bet, pirmkārt, kad lasi anonīmu „oficiālo” aprakstu un salīdzini ar to, ko redzi paša acīm... Acīm uzticies vairāk.

II.

Pārejot pie pētījuma otrās daļas, esam spiesti atzīt, ka „Dziesmu dārza” komplekss, salīdzinot ar „Dainu kalnu”, gandrīz neko neizsaka. Ne izteiksmīguma, ne vēriena ziņā. No mākslinieciskā viedokļa rodas pilnīga „atlikuma” principa sajūta gan finansējuma, gan tēlnieka pūļu ziņā. Un mēs nebaidāmies kļūdīties šajā vērtējumā.

Kompleksa izveide sākās 5–6 gadus pēc „Dainu kalna” tapšanas, jau jaunajos Latvijas valstiskuma apstākļos. Kas, iespējams, arī atstāja savu nospiedumu veikto darbu vērienā. Rezultātā tika veikts nemaskēts mēģinājums „pieslēgties” padomju laika vērienīgajām iestrādnēm, starp tām un ap tām „izkaisot” vēl 9 nelielus, neizteiksmīgus un lielākoties nejaušus tēlniecības darbus. Aptuveni tādus pašus, kādi uzstādīti Rīgā, skvērā Amulas ielā.

Turklāt Rīgā, cik saprotam, šīs „nelikvīda” skulptūras autors ir uzstādījis bez maksas, kā dāvinājumu pilsētai. Vai arī par kādu simbolisku samaksu, izmantojot pilsētai vai sponsoriem piederošu tehniku. Un izskatās visai ticami, ka Turaidā pa šo ceļu ir gājusi jau pati valsts.

Jā, pilnīgi iespējams, ka tas notika pēc abpusējas pušu vienošanās. Taču monumentalitāti un māksliniecisko izteiksmību, atkārtosimies, kultūras objektam šis fakts acīmredzami nav vairojis.

Tomēr divas „Dziesmu dārza” skulptūras tomēr nes sevī spilgti izteiktu jēdzienisko slodzi. Tās ir „Domu zirgi” (oficiāli latviski – „Bij’ manam kumeļam”) un „Falloss” (oficiāli latviski – „Austras koks”).

„Manas domas – mani zirgi”... Šie vārdi no kādreiz populāras dziesmas spilgti raksturo ezotērisko jēgu, ko ienes šāda veida simboli! Uzsēžoties zirgam mugurā, var ātri aizauļot, bet var arī lēnām aizbraukt. Var pārvest kravu, izglābt dzīvību, uzvarēt ienaidnieku, atvieglot ceļu... Var doties pa ceļu vai taku, bet var arī pa bezceļiem. Domām nav citu šķēršļu kā vien paša prāta robežas. Tāpēc ir jāmācās domāt un izmantot šīs prasmes. Un par piemēru visiem kopienas, cilts vai tautas locekļiem kalpo „Augstākais vaidelošs” un „dzimtas pārvaldnieks”, kuru lēmumi netiek apšaubīti.

Bet, ja jau esam sākuši runāt par tik cildeniem zirga tēliem līvu tautai, tad arī reklāmas bukletos publicētais skulptūras idejas filozofiskais apraksts, kurā zirga sūtība tiek skaidrota kā pirmais palīgs saimniecības darbos, zemes aršanā utt., mums šķiet pārāk vienkāršots. Mūsu acu priekšā drīzāk ir kaujas vai svētie līvu zirgi, nevis vienkārši darba lopi. Tās ir cēlas būtnes, pret kurām nesodīti pacelt roku nespēs neviens mirstīgais... (Henrihs Latvietis / Indriķa hronika / Pirmā grāmata / Par pirmo bīskapu Meinardu / 9. punkts)

Bet „Fallam“ pieteikšana nav vajadzīga. To, kā mēdz teikt, zina visi. Un šī simbola nozīme ir saprotama jebkuras tautas pārstāvjiem jebkurā laikā. Bet kāpēc tad uz to īpaši akcentēt uzmanību? Un vai, nosaucot skulptūru par „Dzīvības koku“ (latviski „Austras koks“), kultūras objekta veidotāji kaut ko no kāda ir noklusējuši? Jo īpaši, uzstādot šo 6 metrus augsto tēlu pašā redzamākajā „Dziesmu dārza“ vietā, tieši tūkstošiem kārtējo dziesmu un deju svētku dalībnieku acu priekšā? Kuri lielākoties ir pilnbrieda vecumā...

Un vai mēs grēkosim pret patiesību, apgalvojot, ka šī skulptūra šajā vietā ietver tiešu aicinājumu „augļoties un vairoties“? Un ka šis aicinājums ir adresēts tieši kārtējā dziesmu un deju uzveduma dalībniekiem un viesiem? Kas kā divas ūdens lases ir līdzīgs tam, kas šajā vietā notika pirms 1000 gadiem – gan elki, gan apģērbs, gan dziedājumi, gan kustību ritmika... Un līdz eksaltācijai sakāpinātas emocijas... Un nacionālās, bet agrāk cilšu, vienotības sajūta...

Cita lieta, ka kompozīcijas autori nekādu prieku no šāda dzimtas turpināšanas varianta nevienam nesola. Ieskatieties attēlos monumenta apakšdaļā: divi novārguši vīrieši un savos centienos nelokāma sieviete, kura rokās tur lielāko daļu skulptūras augšdaļas. Tajā attēloti uz augšu rāpojoši, ķirzakām līdzīgi bērni... It kā cenšoties izkļūt no kāda lipīga staignāja...

Arī skulptūras daļu krāsu izvēle rada jautājumus. Lai gan tiek publicēta informācija, ka laukakmens, no kura izgatavota monumenta augšdaļa, atrasts tepat netālu, pie kādas mājas, kas ir visai simbolisks moments...

Bet mēs uzdosim pretjautājumu: un kas par to, ka šis akmens ir vietējais? Vai tas skulptūrai piešķīra māksliniecisku dziļumu vai vismaz dekorativitāti? Un vai melnās un sarkanās krāsas kombinācija ir labas gaumes un izsmalcinātas realitātes uztveres paraugs? Un vai ezotērikā šāda kombinācija nenozīmē... „vēlmju pārspīlēšanu, realitātes dramatizēšanu, briesmas, dzīvības apspiešanu“?

Ieejiet internetā un šausminieties...

Turklāt, cik saprotam, pastāv daži ezotēriski „BET“, kurus izpildīt var tikai tas, kuram uz to ir TIESĪBAS. Bet pārējie mēģina APIET, veicot šim nolūkam īpašus AP-RIEDUS... Un vai ne šādos rituālos neviļus, bet ar prieku piedalās tie, kas pulcējas kārtējos folkloras svētkos? Un vai ne tāpēc Sigulda un Krimulda ir iecienītas vietas tiem, kuri neslēpj savu specifisko interesi par notiekošajiem sociālajiem procesiem?raksts par Kaupo)

III.

Turpinot rakstu par skulptūru kompleksiem Turaidā un Rīgā, vēlamies dalīties ar informāciju par dažiem tēlnieka I. Rankas biogrāfijas faktiem.

Pirmkārt, jāatzīst, ka talantīgajam un radoši ražīgajam tēlniekam nepārprotami ir paveicies ar pašrealizāciju. Galu galā tikai retajam radošajam darbiniekam tiek dota iespēja atstāt pēc sevis tik nozīmīgu mantojumu. Un Indulis Ojārs Ranka pilnībā pieder pie tiem likteņa izredzētajiem laimīgajiem, kuriem izdevās šādi pašrealizēties. Atgādināsim, ka projektu „Dainu kalns“, „Dziesmu dārzs“ un „Ulamula“ īstenošanā piedalījās nevis līdzautoru kolektīvs, bet tieši viens tēlnieks – I. Ranka!

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka tēlnieks I. Ranka, kurš dzimis Jaungulbenē un lielāko dzīves daļu pavadījis Rīgā, savu pēdējo atdusas vietu rada Turaidas kapos, netālu no sava mūža galvenā veikuma.

Otrkārt, par savu ilggadējo radošo darbību I. Ranka 1986. gadā tika apbalvots ar padomju ordeni „Goda zīme“, ko ir pilnīgi loģiski uzskatīt par apbalvojumu par skulptūru kompleksa „Dainu kalns“ izveidi. Tas vēlreiz apstiprina, ka viss, kas notika Turaidā no 1980. līdz 1985. gadam, tika ierosināts un īstenots ar Padomju valsts atbalstu un par valsts līdzekļiem.

Savukārt Latvijas Republika, papildus radošajām preferencēm, 1994. gadā novērtēja I. Rankas nopelnus ar augstu valsts apbalvojumu – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Un, pēc visa spriežot, šajā apbalvojumā jau ir iekļauti arī viņa centieni izveidot kompleksu „Dziesmu dārzs“.

Bet treškārt, kas ir visai interesanti, 1998. gadā Latvijas pilsonim I. Rankam tika pasniegts Norvēģijas Karalistes augstākais apbalvojums – IV šķiras Svētā Olafa ordenis. Saskaņā ar ordeņa statūtiem ar to par izciliem nopelniem Norvēģijas valsts labā apbalvo tikai Norvēģijas pilsoņus, karalisko dinastiju locekļus un citu valstu valdību vadītājus. Turklāt pat apbalvojamajiem Norvēģijas pilsoņiem tādā gadījumā pastāvīgi jādzīvo Norvēģijā.

Par ko un kā Latvijas pilsonis I. Ranka saņēma šo apbalvojumu, informāciju pagaidām atrast neesam varējuši. Zināms vien tas, ka lēmumu par apbalvošanu ar šo ordeni, apejot ordeņa kapitulu, var pieņemt Norvēģijas karalis personīgi. Taču tik un tā tas bija klajš visai stingro ordeņa statūtu pārkāpums, saskaņā ar kuriem pēc kavaliera nāves ordenis ir jāatdod atpakaļ Norvēģijas valstij...

Bet arī Rīgā, Mārupītes krastos, Amulas ielā, tēlniekam I. Rankam, sākot no 1975. gada, tika dota iespēja izvietot vairāk nekā 30 skulptūru. Iespējams, pat kā dāvinājumu pilsētai, bez atlīdzības no viņa puses... Taču publiskai apskatei un kā pastāvīgu ekspozīciju padomju, bet vēlāk Eiropas galvaspilsētā.

Šobrīd ekspozīcijai „Ulamula“ nav tematiskas ievirzes, tā sastāv no acīmredzami nepieprasītiem autora darbiem, taču tas, kas ļoti krīt acīs – pēc būtības tā krasi atšķiras no Turaidas... Spriediet paši:

Turaidā nav nevienas bērna figūras, nevienas Madonnas un neviena smaida. Turaidas skulptūru sejas ir kaislību un ciešanu izkropļotas, mutes pavērtas vaidos, lūpu kaktiņi apzināti nolaisti uz leju. Turaidā neviens nepriecājas par dzīvi, negūst baudījumu no eksistences un nepateicas SAULEI-RADĪTĀJAM-DABAI par sūtīto svētību. Turaidā notiek kaut kas smags, nomācošs un mokošs...

Turpretī Rīgā, centrālajā skulptūru aplī, mēs redzam Madonnu, kas pateicas SAULEI par dāvāto dzīves pašrealizācijas laimi, par iespēju izpaust Sievišķo pirmsākumu...

Vēl kāda Madonna smaidot auklē savu bērnu...

Pāris, Sieviete un Vīrietis, simbolizējot Vienotu Veselumu DIEVA priekšā, ar pacietību un cerību raugās uz tiem, kuriem jau ir izdevies atrast savu dzīves laimi.

Vienu no centrālajām vietām Rīgas ekspozīcijā ieņem „Mūka“ figūra... Arī viņš pateicas, bet nevis SAULEI, bet Pestītājam. Un nevis par Dzīves Laimi, bet par ciešanu prieku ticībā Pestītājam, ko simbolizē stigmas uz viņa plaukstām. Viņš tās rāda kā pierādījumu savām TIESĪBĀM izprast Vīrišķā pirmsākuma dzīves jēgu, kam liegta vienotība ar Sievišķo pirmsākumu. Tāpēc „Mūka“ klātbūtne blakus „Sievietei-Madonnai“ izskatās nevietā un neorganiski...

Tajā pašā laikā viņiem abiem neatradās vieta „Dainu kalnā“, pat kā bezmaksas dāvinājumam. Un iznāk, ka Turaidā nav vietas ne SAULEI, ne Kristum... Kas tad tur īsti notiek?

Rīgā ir izstādīti vairāki tēli, kas kalpojuši par prototipiem Turaidas ekspozīcijā iekļautajām skulptūrām. To vidū ir divi „Velisa akmens” varianti, tikai ievērojami mazāka izmēra, taču ar skaidru jēgu saprast, kā vizuāli attēlot Aizsaules dievu.

Skulptūras „Domu zirgi” nepārprotams prototips ir šis Rīgas variants. Un ievērojiet: pat ar sīkām detaļām acīmredzami pārsātinātā fantasmagorija izstaro pozitīvu enerģiju. Atrodoties blakus skulptūrai, gribas tai pieskarties ar pirkstiem un pasmaidīt. Galu galā šie zirgi ir saprātīgi un raugās uz tevi ar uzticību. Neviens tos nemoka un nebaida, to krēpes ir sasukātas un rūpīgi sapītas bizēs. Tie ir neatņemama šīs tautas vēstures daļa – slavenie līvu zirgi...

Rīgas ekspozīcija nav iztikusi arī bez naturālisma, kas, iespējams, ticis atsijāts no Turaidas ekspozīcijas.

Šis „atlēts” Turaidas ekspozīcijā nav iekļuvis pilnīgi pelnīti. Arī izejmateriāla defekts galvas kreisajā pusē ir darījis savu.

Savukārt, nosacīti sauktās „kāpnes uz Sauli” ir „rotaļīgas” parka skulptūras paraugs. Ja tās būtu uzstādītas Turaidā, no gribētājiem pa tām uzkāpt nebūtu glābiņa!

Arī kopumā Saules tēmai Rīgas ekspozīcijā ir pievērsta uzmanība vairākkārt. Izmantojot pulētu granītu kā materiālu, kas labi atstaro saules gaismu, meistars radījis divas skulpturālas formas, kuras nosacīti varētu dēvēt par „Saules kausu” un „Saules laktu”. Un lai arī autora izpildījumā šiem mākslas objektiem ir citi nosaukumi, mums gribējās tos nodēvēt tieši tā!

Viens no Rīgas ekspozīcijas akcentiem ir šis nosacītais „Tvaikonis”, uz kura apkopoti kaut kur „peldoši” skulpturālie „nelikvīdi”. To vidū ir „Spīdolas akmens” prototips, taču aizmugurē ir nevis Barona, bet gan Raiņa bareljefs.

Var tikai minēt, ko autors ar to domājis. Taču, neskatoties uz visu skulptūrā ieguldīto darbu, izpildījums acīmredzami nav izdevies... Arī „jaunekļa-meitenes” tēls, kas patiešām atgādina hermafrodītu... Vārdu sakot – nelikvīds.

Figūras uz „Tvaikoņa” izvietotas ne tikai pēc auguma, bet arī tā, lai tās viena otru „novērotu”. Turklāt peldošā „Tvaikoņa” „skurstenis”, kas apvieno visu raibo „peldētāju” kompāniju, jau sen nav ne tīrīts, ne krāsots. Acīmredzot kopš uzstādīšanas brīža. Tāpat kā netiek mazgātas un tīrītas pašas pilsētai dāvinātā mākslas objekta skulptūras.

Skvēra izstāžu platība aizņem ne mazāk par hektāru, skulptūras teritorijā izvietotas nevienmērīgi, tāpēc pastaiga pa skvēru aizņem kādu laiku. To izmanto jaunās māmiņas ar maziem bērniem, kas aktīvi apmeklē šo skvēru. Tā kā starp skulptūrām ir daudz smaidošu seju, bērni no tām nebaidās, bet tieši otrādi – labprāt un jautri skraida starp akmens tēliem. To mums Turaidā tā arī neizdevās redzēt.

Var piebilst, ka „Latvijas Republikas Profesiju klasifikatorā” ar profesiju „tēlnieks” tiek saprasti visi tie, kas kaut kādā veidā nodarbojas ar dekoratīvo akmens apstrādi. Tostarp arī meistari, kuri gravē kapa pieminekļus. Tāpēc, lai nodarbotos ar tēlniecību, nemaz nav nepieciešama speciālā izglītība vai izteiktas spējas. Arī parka skulptūra bieži vien ir vienkārša materiāla apstrāde. Tas ir redzams arī vairākos šajā ekspozīcijā izstādītajos darbos.

Nobeidzot rakstu, atzīmēsim, ka I. Ranka nodarbojās ne tikai ar tēlniecību, bet arī ar izglītojošu darbību: piedalījās izstādēs, plenēros, radošajās apmaiņās... Viņa darbi atradās, un varbūt vēl joprojām atrodas Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā, Japānas pilsētā Kobē, Norvēģijas Stavangerē. Viņš piedalījās konferencēs, rakstīja un publicēja rakstus...

Ar vienu no tiem mēs arī vēlamies noslēgt mūsu publikāciju. (galerija „Ulamula”)

Tomēr brauciena uz Siguldu rezultātā situācija noskaidrojās.

Lieta tāda, ka mājiņa ar poētisko nosaukumu „Dainas māja” atrodas privātā teritorijā, pašā Gaujas krastā. No ziņkārīgiem skatieniem to aizsedz liela padomju laikā celta ēka, kas agrāk tika izmantota kā tūristu bāze. Vietējie iedzīvotāji par „Dainām” atceras, un muzeja-rezervāta darbinieki labprāt paskaidro tās atrašanās vietu. Taču uz tūristu takām nav uzstādītas īpašas norādes, un piekļuve privātajai teritorijai ir visai ierobežota.

Pie mājas sienas ir piestiprināta piemiņas granīta plāksne, kuru pieminējām teksta pirmajā daļā.

Turklāt pati māja ir pilnībā apmierinošā stāvoklī, un šobrīd tiek pabeigts tās iekštelpu remonts. Remontdarbu veicēji ir izturējušies diezgan saudzīgi pret šīs relikvijas saglabāšanu un acīmredzami cenšas ievērot vēsturisko ārējo izskatu. Fotoattēlā redzams, ka mājiņas jumts ir klāts ar autentiskiem lubiņiem, nevis mūsdienīgiem materiāliem. Savukārt sienas, visticamāk, ir celtas no tiem pašiem baļķiem, kas tur bija jau Kr. Barona laikā.

Turklāt, ja tic informācijai, kas iegriezta virs mājas ieejas durvīm no upes puses, tās pirmie saimnieki bija Pafratu ģimene (familie Paffrath), un tā celta 1897. gadā. Turklāt acīmredzami ar vācisku pedantismu un pamatīgumu.

Acīmredzot ceļš no Tērbatas uz Rīgu savulaik veda tieši gar šīm durvīm un atdalīja Gauju no namiņa, kas atrodas krasta augstienē. Par to liecina nesen uzstādītais ceļmalas stabs ar tajā iegravēto uzrakstu "дарога Тербатас" ("Tērbatas ceļš").

Tieši pa šo ceļu 1859. gadā Barons devās savā kājnieka ceļojumā. Un laikam jau bieži atcerējās tos gadus, stāvot uz "Dainu" mājas sliekšņa un raugoties uz turpat blakus plūstošo skaistāko Latvijas upi...

02.04.2023

Vērts pieminēt, ka 1979. gadā tēlnieks K. Baumanis akmenī veidoja pieminekli komponistam Alfrēdam Kalniņam (Alfrēds Bruno Jānis Kalniņš / 23.08.1879.–23.12.1951.) pēc T. Zaļkalna metiem. Tagad šis piemineklis ir uzstādīts Rīgā, apstādījumu zonā pie Latvijas Nacionālās operas. Kā mēdz teikt – atrodiet trīs atšķirības...

Brauciens uz Siguldu ļāva papildināt pieminekļa aprakstu ar šādām detaļām.

Pirmkārt, pamatnes kopējais augstums ir ne mazāks par 2 metriem. Un tā sastāv nevis no viengabala granīta bloka, bet gan no betona serdes, kas apšūta ar pelēkām granīta plāksnēm.

Taču pieminekļa uzstādītāji šīs īpatnības neņēma vērā un neievēroja hidroizolāciju. Rezultātā caur betona pamatiem pieminekļa betona serdē pastāvīgi iekļūst mitrums, kas izraisa kalcinēšanās procesus betona iekšienē. Tas izpaužas kā nepārtraukti kalcija izdalījumi uz apšuvuma ārpusi. Tas bojā pieminekļa ārējo izskatu, prasa pastāvīgus tīrīšanas un uzkopšanas darbus un pakāpeniski sagrauj pašu pamatnes konstrukciju.

Turklāt izveidotajās spraugās iekļūst sūnu sporas un sīku zāļu sēklas, kas šādā vidē lieliski aug. Bet arī tās neviens netīra, dodot priekšroku vienkāršai aizsmērēšanai ar hermētiķi...

Otrkārt, teksti ir iegravēti trīs pamatnes pusēs.

Un lūk, kas krīt acīs: ja viena četrrinde ir uzrakstīta ar pieturzīmēm, tad otrajā tās ir apzināti ignorētas... Būtu interesanti uzzināt: vai uz postamenta rakstīto arī bija iecerējis T. Zaļkalns, vai arī kāds ir bijis viņa līdzautors? Un kas tādā gadījumā ar to bija domāts?

Un runājot par to, kā tas izskatās: šādas kvalitātes granītam, no kura izgatavots pieminekļa postaments, izvēlētais gravēšanas veids nav tas veiksmīgākais. Gravējumu vajadzēja veidot ievērojami – divas vai pat trīs reizes dziļāku. Jo šobrīd teksts ir saskatāms visai vāji. Bet turpmāk būs tikai sliktāk...

02.04.2023.

Latviešu simboli, kuri saistīti ar Krišjāņa Barona vārdu

Nebūtu pārspīlēti teikts, ka, ja mazajā Latvijas valstī atskan vārds „Barons”, tad ikviens apzinīgs iedzīvotājs atbildēs, ka zina šo vārdu. Un jebkurš pieaudzis latvietis kaut ko piebildīs par dainām vai jaunlatviešiem. Visticamāk, tālāk par to intervējamā zināšanas nesniegsies... Taču ar to ir pilnīgi pietiekami, lai projekts „Barons” tiktu atzīts par populārāko reklāmas projektu neatkarīgajā Latvijā. Reklāmdevēju sava veida biznesa sapnis, ko daudzi cenšas izmantot...

Šīs reklāmas lietotāju saraksta augšgalā, kā pienākas, ir pati valsts. Tas ir gluži loģiski, jo tieši valsts ir šī biznesa projekta galvenais sponsors un pasūtītājs. Tieši valsts visās tās mainīgajās formās aktīvi veicina Kr. Barona paveiktā pilsoniskā varoņdarba faktu. Un, kā jau šādos gadījumos ierasts, tiek publiskoti šī varoņdarba uzvarošie aspekti un tiek mēģināts retušēt to, kas šajā valstī neietilpst mūsdienu vērtību tendencēs. Un pēdējo 140 gadu laikā, kā zināms, ir notikuši jau septiņi šādi valstiski veidojumi.

Krievijas impērija uzskatīja par nepieciešamu fiksēt tādas kultūrvēsturiskas parādības kā latviešu dainas esamības faktu. Un, lai gan laiki nebija īsti piemēroti šāda veida aktivitātēm, tomēr 1894.–1915. gadā „Latvju dainu” sešu sējumu izdevums iznāca pilnā apjomā. Garš, grūts ceļš... Bet ne visiem ir dots kļūt par celmlauzi... Un tāpēc gods un cieņa, apbalvojumi un piemiņa... Tajā pašā laikā par celmlauzi netiek uzskatīts tas, kurš pirmais uzdrīkstējās doties pa nezināmu maršrutu, bet gan tas, kurš pirmais noveda ideju līdz kādam loģiskam noslēgumam.

Kr. Barona gadījumā tieši tā arī notika. Daudzi rakstnieki, pētnieki, pedagogi pievērsa uzmanību dainu fenomenam un pat mēģināja to pētīt. Bet tieši Barons, būdams īstajā vietā un īstajā laikā, pusgadsimtu savas dzīves veltījis šim jautājumam un ieguldījis visus savus spēkus, spējas un talantu, spēja noiet diezgan ievērojamu ceļa daļu. „Pietiekami nozīmīgu”, lai dainu fenomens tiktu pamanīts, atpazīts un novērtēts. Un „daļu” – tāpēc, ka viņš savāca un apstrādāja 218 tūkstošus dziesmu, bet 2015. gadā jau parādījušies skaitļi par vairāk nekā 1,2 miljoniem. Un to skaits aug.

Starp citu, rodas pilnīgi loģisks jautājums: kāpēc, ņemot vērā pašreizējo tehniskā nodrošinājuma līmeni, šis miljons joprojām paliek nesistematizēts un nepublicēts? Bet tieši tāpēc, ka ar paveikto bija pilnīgi pietiekami jaunlatviešu deklarēto mērķu sasniegšanai. Tika atrasts iespējamais vienojošais princips, vērtību simbols, uz kura pamata tautai bija iespēja justies kā nācijai. Un šajā gadījumā šis atbalsts bija dainu fenomens. Un šeit atliek tikai priecāties par latviešu politisko nāciju.

Cita lieta, ka „politikas” virzītā ietekme uz „ģenētiku” ir ļoti jūtama...

Pamatiedzīvotājus pakļāva svešinieki, masveidīgi iznīcinot citādi domājošos un paverdzinot salauztos... Pēc tam asimilējās, sajaucoties ar kolonistiem. Ģenētiski, etnogrāfiski un kultūras ziņā... Tad, jau kļuvuši vēsturiski „lokāli”, jaunizveidotos „kultivētās etnogrāfijas” elementus sāka uztvert kā jaunās nācijas kultūrvēsturisko pamatu. Etniski un etnogrāfiski tās, visticamāk, ir baltu tautas, bet ar spēcīgi ieviestiem vācu ģenētikas, etnogrāfijas un kultūras elementiem. Un tad bērnu daina sāk skanēt šādi:

Mēs uzskatām, ka šajā gadījumā vārds „baznīca” jau kalpo par piemēru ieviestam kultūras elementam, kas ienācis šajā zemē. Un, ja atceramies, kādi procesi un cik gadsimtu garumā norisinājās, lai viens vienīgs vārds harmoniski iekļautos bērnu dziesmā...

Acīmredzot tieši tā – plānveidīgi un pakāpeniski – norisinājās energoinformācijas konglomerāta lokālās versijas rašanās process, kas vēlāk ieguva koda nosaukumu „Latviskā Latvija”.

Svarīgi atzīmēt, ka abām „sajaukšanās” pusēm šis process noritēja nemanāmi, „dabiski”. Tas arī izskaidro, kāpēc dainu fenomens ne uzreiz nonāca jaunpienācēju kolonizatoru uzmanības lokā un pirmo reizi tika dokumentēts tikai 1584. gadā. Salīdzinājumam atgādināsim, ka par Rīgas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1201. gads, bet par Ordeņa valsts sabrukuma gadu – 1561. gads. Tas nozīmē, ka vācieši pirmo reizi pamanīja dziesmu tradīcijas klātbūtni pamatiedzīvotāju vidū tikai četrus gadsimtus pēc ierašanās šajās zemēs. Taču neapšaubāmi pašām dainām ir daudz senāka vēsture.

Un, ja jautājat sev, kāpēc vācieši tik ilgi nepamanīja acīmredzamo faktu par šādas kultūras tradīcijas pastāvēšanu, atbilde ir skaidra – viņiem tas nebija vajadzīgs. Bet, kad radās nepieciešamība, viņi tam pievērsa uzmanību. Vietējās ciltis pirms svešinieku ierašanās arī neko nezināja par akmens izmantošanu celtniecībā. Bet, kad tie atnāca un piespieda aborigēnus nest laukakmeņus, lai celtu savas pilis, tad arī vietējie tos ieraudzīja...

Nav jēgas strīdēties par Kr. Barona dainu pierādīto izglītojošo un audzinošo funkciju šo teritoriju ierasto iedzīvotāju dzīvē vispārēja analfabētisma un ikdienas izdzīvošanas cīņas apstākļos. Ir jēga precizēt – par kuriem vietējiem iedzīvotājiem mēs runājam: aborigēniem vai ienācējiem vāciešiem?

Atbildot uz jautājumu, kāpēc, runājot par „ienācējiem”, mēs vienmēr domājam vāciešus, atgādināsim, ka gandrīz visi jaunlatvieši bija vai nu vācu izcelsmes, vai ar ļoti ciešām vācu saknēm. Un, neskatoties uz apkārtējās vides neizpratni un pat pretestību, visi sāka dēvēt sevi par „latviešiem”. Arī savus ciltsbrāļus viņi mudināja darīt to pašu. Tāpēc ir acīmredzami, ka šo procesu ir loģiski uzskatīt par mākslīgi inspirētu.

Mūsu argumentācijas loģika ir detalizēti aprakstīta kādā no iepriekš publicētajiem rakstiem. Un pēdējā laikā šī pārliecība ir tikai nostiprinājusies.

Kas attiecas uz pašreizējo teoriju par dainu mūsdienu versijas izcelsmi, tad, kā mēdz teikt, visas teorijas ir vienlīdz labas. Taču tajā pašā laikā pastāv vienkāršas izpētes metodes, ar kurām ir pilnīgi iespējams jau pirmajā tuvinājumā atšķirt fantastiku no realitātes. Un tas, ka mēs cenšamies šīs metodes pielietot oficiāli izziņotajai informācijai, – kas ir tikai loģiski – izpelnītos vislielāko Kr. Barona kā pētnieka atzinību un atbalstu. Turklāt viņš pats būtu ieinteresēts, lai viņa darbi netiktu pieņemti kā pašsaprotami, bet gan tiktu pakļauti kritiskai izvērtēšanai. Galu galā neviens godīgs un nesavtīgs pētnieks nevēlēsies veltīt 45 dzīves gadus kļūdainas teorijas radīšanai. Un Kr. Barons, bez šaubām, tāds bija.

Un šeit mums rodas daudz jautājumu. Taču tādas atbildes kā „tā tas notika vēsturiski”, „ir nepieciešami turpmāki pētījumi” vai „varam tikai pieņemt” mūs diez vai apmierinās. Īpaši gadījumos, kad ir tik daudz atkāpju no veselā saprāta, ko esam fiksējuši oficiāli atzītos avotos un sīki aprakstījuši mūsu iepriekš publicētajos materiālos.

Kas attiecas uz dainu fenomena rašanās vēsturi, to melodiju, ritmu, transformāciju un struktūras galīgo uzbūvi, nodošanu no paaudzes paaudzē, apkopošanu un sistematizēšanu... Jā, zinātne cenšas sniegt vismaz dažas atbildes uz šiem jautājumiem.

Tomēr izrādās, ka tā to nedara pārāk pārliecinoši, pierādījumu vietā izmantojot vērienīgus pieņēmumus un virkni minējumu.

Piekrītam, mums var iebilst, ka dainu sacerēšana nav tas pats, kas tiltu būvniecība, un īpaši precīza zinātniska pieeja šeit nav nepieciešama. Tad mēs jautāsim: uz kāda pamata šādā gadījumā dainu fenomens tiek uzskatīts par vienotas tautas pastāvēšanas liecību, ja uz šiem pierādījumiem nav iespējams paļauties, neieslīgstot nepierādītajā un neizprastajā? Jādomā, ka latgalieši mūs šajās šaubās noteikti atbalstīs...

Mums ir pieņēmums, ka vēl daudz ko nezinām. Un neviens mums to īpaši stāstīt nesteidzas. Viss, kas tiek prasīts, ir mūsu – vēlams, akla – ticība...

Fakts ir tāds, ka dainas ir kļuvušas par neapstrīdamu latviešu politiskās nācijas simbolu. Krišjāņa Barona paveikto pārvērtēt vienkārši nav iespējams. Un šeit pilnīgi pelnīti nacionālā simbola veidolā parādās savienojums „Kr. Barons – Dainas”.

Taču ir arī Kr. Barona vārda kā biznesa simbola izmantošanas piemēri.

Reklāmas jomā strādājošie zina, cik grūti ir izdomāt atpazīstamu vārdu, saukli vai devīzi. Cik lielas izmaksas un laiku prasa šādu simbolu „popularizēšana” un cik neprognozējams ir ieguldīto pūļu gala rezultāts. Tāpēc viņi vienmēr vispirms cenšas izmantot to, kas jau ir pieejams. Šādu piemēru ir bezgala daudz, un amerikāņu filma par suni Bēthovenu ir tikai pirmais, kas ienāk prātā. Triks izdevās, lai gan – kur ir pasaulslavenais izcilais komponists un kur suns. Viegli atcerēties, grūti aizmirst...

Ar ko gan, piemēram, atšķiras Latvijas uzņēmums „Barona tējas & kafijas”, kas tirgo kafiju un tēju, izmantojot to pašu paņēmienu? Pazīstams skanējums, līdzīgs vectētiņa tēls ar lielu, baltu bārdu – un produktus var laist tirgū. Lēti un efektīvi! Turklāt produkti ir patiešām lieliski, Baronam nebūtu kauns...

Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka savas dzīves laikā Kr. Barons būtu bijis izcils ražošanas speciālists un veiksmīgs uzņēmējs? Ja nē, tad dīvaini. Bet Rīgā ir tāda paša nosaukuma biznesa kvartāls. Un Jelgava neatpaliek.

Un Barons visu mūžu to tik vien darīja, kā veiksmīgi pelnīja naudu, turklāt daudz un lielām banknotēm. Citādi – kā gan izskaidrot to, ka atjaunotās Latvijas naudas vēsturē viņš ir vienīgā nozīmīgā latviešu publiskā persona, kuras portrets rotāja naudas zīmi? Atcerieties 100 latu banknoti... Skaista, stabila, sarkana...

Un, lai gan visiem Latvijā labi zināmajai „Mildai” bija arī savs vēsturiskais prototips, par kuru 1929. gadā kļuva Zelma Brauere (1900–1977), tomēr šajā gadījumā tiek domātas jebkuras vēsturiskas, kultūras vai politiskas personības.

Vēlamies atzīmēt, ka gandrīz katrā valstī ir īpaša Heraldikas komisija. Tās pienākumos ietilpst ģerboņu, ordeņu, medaļu, visdažādāko atšķirības zīmju, formas pogu, karogu, ūdenszīmju... kā arī banknošu un monētu dizaina izstrāde. Būtu interesanti uzzināt, no kā vadījās Latvijas komisija, izvēloties 100 latu banknotes noformējuma variantu. Maz ticams, ka viņi to izdarīja spontāni.

2006. gada augustā Latvijas Banka iemūžināja Kr. Baronu sudraba monētā ar 1 lata nominālvērtību (svars 31,47 g, diametrs 38,61 mm). Monēta izdota sērijā „Latvijas cilvēki”, 5000 eksemplāru tirāžā. Tās tika kaltas Nīderlandē. Visa informācija ir atrodama internetā.

Pēc sporta funkcionāru domām, vārdu „Barons” ir pilnīgi iespējams saistīt ar sportu. Tāpēc 1991. gadā Rīgā tika izveidots basketbola klubs „Princips”, kas 1994. gadā tika pārdēvēts par „Lain-ERC”, bet 2001. gadā – par „Barons”. Spēlē viduvēji, tomēr 2008. gadā kļuva par Latvijas čempioniem.

Pamatojoties uz gandrīz no aizmirstības izvilktām dainām, pagājušā gadsimta 20. gados tika mēģināts izveidot latviešu nacionālo jaunpagānu reliģiju – dievturību.

Pie šīs nacionālās kustības pirmsākumiem stāvēja latviešu mākslinieks, vēsturnieks amatieris, folklorists un vācu izcelsmes arheologs Ernests Brastiņš (19.03.1892.–28.01.1942.).

Kā mēs saprotam, idejas reliģiskā komponente ir šāda:

DIEVS ir radījis visu, arī LATVIJAS ZEMI, uz kuras viņš nometināja tos, kuru dzīvībai šī zeme radīta – proti, latviešus un viņu pēctečus. Tāpēc izšķirošais vārds par to, kā veidojama un organizējama dzīve uz svētās LATVIJAS ZEMES, neapšaubāmi pieder latviešiem un nevienam citam.

Tikai latvieši var vērsties pie sava DIEVA TĒVA, nevienam citam VIŅŠ neatbildēs. Un nevis tāpēc, ka nevarētu, bet gan tāpēc, ka reiz VIŅŠ jau pateica visu, ko uzskatīja par vajadzīgu. Un tauta, VIŅA BĒRNI, atcerējās, ko TĒVS tiem teica. Šīs zināšanas viņi ielika neizsmeļamā tautas gudrības krātuvē – dainās...

Tāpēc ir gluži loģiski, ka tikai latvieši spēj vērsties pie LATVIJAS ZEMES un tikt tajā sadzirdēti. Tikai latviešiem ir dota iespēja apgūt pareizo ceļu, pa kuru ejot, viņu dzimta neizmirs. Un VIŅA VĀRDS nebeigs skanēt...

Protams, mēs centāmies iepazīties ar cilvēces latviskās versijas radīšanas un funkcionēšanas interpretāciju, kas publicēta šīs jaunpagāniskās, nelielās un pat elitārās reliģiskās kustības oficiālajā tīmekļa vietnē. Tā, protams, ir ļoti nacionālistiski noskaņota un neslēpj savu ciešo saikni ar pirmskara ultranacionālistiem no „Ugunskrusta” un „Pērkonkrusta”. Tas aizgāja tiktāl, ka 1935. gadā dievturības kustību Latvijā aizliedza nacionālās varas iestādes.

1940. gadā padomju varas iestādes arestēja dievturības dibinātāju. Ernestu Brastiņu izsūtīja uz Sibīriju, kur 1942. gada 28. janvārī viņš tika nošauts.

Tajā pašā laikā Latvijas Republika neaizmirsa savu Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, un 2006. gada 28. oktobrī Rīgā, Kronvalda parkā, dievturim Ernestam Brastiņam tika uzstādīts piemineklis, ko veidojuši tēlnieki Uldis Stērģis un Jānis Strupulis, kā arī arhitekts Teodors Nigulis. Piemineklis daļēji tapis par ziedojumiem; tas ir četrus metrus augsts laukakmens, kas sver aptuveni 20 tonnas. Priekšpusē, centrā, ir Ernesta Brastiņa bronzas bareljefs, no kura stiepjas gaismas stars vertikāli uz augšu pret debesīm un vertikāli uz leju zemē (šo simboliku var interpretēt dažādi, tāpēc mēs aprakstām tikai redzēto).

Aizmugurē, augšdaļā, ir attēlota noteiktas zīmes ideogramma, bet apakšā iekalts moto: TAUTAI, DIEVAM, TĒVIJAI. Starp citu, paša A. Kronvalda stilā...

Mūsdienās internetā var apmeklēt dievturu kustības tīmekļa vietni. Tā ir pārdomāta, taču ne tik lielā mērā, lai sasniegtu reliģiska rupora līmeni. Tas drīzāk ir interešu klubs. Tie, kuri vēlas, var painteresēties.

Tie, kuri nodarbojas ar reklāmu, zina, cik grūti ir izdomāt atpazīstamu vārdu, saukli vai devīzi. Cik daudz līdzekļu un laika prasa šādu simbolu „atpazīstamības veicināšana” un cik neparedzams ir ieguldīto pūļu galarezultāts. Tāpēc vienmēr vispirms cenšas izmantot jau esošas iestrādnes. Šādu piemēru ir bezgalīgi daudz, un amerikāņu filma par suni vārdā Bēthovens ir pirmais, kas nāk prātā. Un, lai gan – kur nu pasaulslavenais, ģeniālais komponists un kur suns – triks nostrādāja. Viegli atcerēties, grūti aizmirst...

Ar ko gan, piemēram, atšķiras Latvijas uzņēmums „Barona tējas un kafijas”, kas nodarbojas ar kafijas un tējas tirdzniecību un izmantoja šo pašu paņēmienu? Pazīstams skanējums, līdzīgs tēls – vectētiņš ar lielu, baltu bārdu –, un produkciju var laist tirgū. Lēti un efektīvi! Turklāt produkcija patiešām ir lieliska, Baronam nebūtu kauns...

Vai jums kādreiz ir nācies dzirdēt, ka savas dzīves laikā Kr. Barons bija lielisks tehniķis-ražotājs un veiksmīgs biznesmenis? Ja nē, tad dīvaini. Bet Rīgā taču pastāv vesels tāda paša nosaukuma biznesa kvartāls.

Arī Jelgava neatpaliek.

Turklāt var rasties iespaids, ka Barons visu savu mūžu tikai to vien darīja, kā veiksmīgi pelnīja naudu. Turklāt daudz un lielās banknotēs. Jo kā gan citādi izskaidrot faktu, ka jaunākajā Latvijas naudas vēsturē viņš ir vienīgais nozīmīgais latviešu sabiedriskais darbinieks, kura portrets tika novietots uz naudaszīmes? Atcerieties 100 latu banknoti... Skaista, solīda, sarkana...

Un lai gan visiem Latvijā zināmajai „Mildai” arī bija savs vēsturiskais prototips, par kuru 1929. gadā kļuva Zelma Brauere (1900–1977), tomēr šajā gadījumā mēs domājam kādus vēsturiskus, kultūras vai politiskus darbiniekus.

Vēlamies atzīmēt, ka praktiski katrā valstī pastāv īpaša Heraldikas komisija. Tās pienākumos ietilpst ģerboņu, ordeņu, medaļu, visdažādāko atšķirības zīmju, formas tērpu pogu, karogu, ūdenszīmju... kā arī banknošu un monētu dizaina izstrāde. Un būtu interesanti uzzināt, pēc kādiem principiem vadījās Latvijas komisija, izvēloties 100 latu banknotes noformējumu. Neticami, ka viņi to būtu darījuši spontāni.

Savukārt 2006. gada augustā Latvijas Banka attēloja Kr. Baronu sudraba monētā ar 1 lata nominālvērtību (svars 31,47 g, diametrs 38,61 mm). Monēta tika izdota sērijā „Latvijas cilvēki” 5000 eksemplāru tirāžā. Tā tika kalta Nīderlandē. Visu informāciju var atrast internetā.

Turklāt, pēc sporta funkcionāru domām, Barona vārdu ir pilnīgi iespējams saistīt arī ar sportu. Tāpēc 1991. gadā Rīgā tika dibināts basketbola klubs „Princips”, kas 1994. gadā tika pārdēvēts par „Lain ERC”, bet jau 2001. gadā – par „Barons”. Spēlē viduvēji, bet 2008. gadā tomēr kļuva par Latvijas čempionu.

checkTāpat uz dainām, kas tika izvilktas gandrīz no aizmirstības, pagājušā gadsimta 20. gados tika mēģināts izveidot latviešu nacionālo neopagānisko reliģiju „Dievturība”. Pie šīs nacionālās kustības varianta pirmsākumiem stāvēja latviešu mākslinieks, vēstures entuziasts, folklorists un vācu izcelsmes arheologs Ernests Brastiņš (19.03.1892–28.01.1942).

Cik saprotam, idejas reliģiskā sastāvdaļa ir šāda:

DIEVS radīja visu. Arī LATVIJAS ZEMI, kurā izmitināja tos, kuru dzīvei šī zeme tika radīta. Proti, latviešus un viņu pēctečus. Un tādējādi izšķirošajam vārdam par to, kā jāveido un jāorganizē dzīve svētajā LATVIJAS ZEMĒ, bez šaubām, ir jāpieder tieši latviešiem. Un nevienam citam.

Jo tikai latvieši var vērsties pie sava DIEVA-TĒVA, nevienam citam VIŅŠ neatbildēs. Un nevis tāpēc, ka nevarētu. Bet tāpēc, ka reiz VIŅŠ par to jau ir pateicis visu, ko uzskatīja par vajadzīgu. Un tauta, VIŅA BĒRNI, atcerējās, ko viņiem teica viņu TĒVS. Un šīs zināšanas ievietoja neizsmeļamā tautas gudrības krātuvē – dainās...

Un tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka tikai latvieši spēj vērsties pie LATVIJAS ZEMES un tikt sadzirdēti. Un tikai latviešiem ir dots uzzināt pareizo ceļu, pa kuru ejot, viņu dzimta neizmirs. Un VIŅA VĀRDS nebeigs skanēt...

Protams, mēs centāmies iepazīties ar cilvēces latviskā varianta izveides un funkcionēšanas interpretāciju, kas publicēta šīs neopagāniskās reliģiskās kustības oficiālajā tīmekļa vietnē. Tā ir mazskaitlīga un pat elitāra. Un, protams, ļoti nacionālistiska. Tāda, kas neslēpa savas ciešās saites ar pirmskara ultranacionālistiem no „Ugunskrusta” un „Pērkonkrusta”. Turklāt tiktāl, ka 1935. gadā „Dievturības” kustība Latvijā tika aizliegta. To izdarīja latviešu nacionālā vara.

Savukārt 1940. gadā neopagānu dibinātāju apcietināja jau padomju vara. E. Brastiņu izsūtīja uz Sibīriju, kur 1942. gada 28. janvārī viņu nošāva.

Tajā pašā laikā Latvijas Republika nav aizmirsusi savu Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, un 2006. gada 28. oktobrī Rīgā, Kronvalda parkā, dievturim Ernestam Brastiņam tika uzstādīts piemineklis, kura autori ir tēlnieki Uldis Sterģis un Jānis Strupulis, kā arī arhitekts Teodors Nigulis. Piemineklis tapis daļēji par ziedojumiem un ir četrus metrus augsts laukakmens, kas sver aptuveni 20 tonnas. Tā priekšpusē, centrā, atrodas E. Brastiņa bronzas bareljefs, no kura gaismas stars stiepjas vertikāli augšup – uz debesīm – un vertikāli lejup – zemē (šo simboliku var interpretēt dažādi, tāpēc mēs tikai aprakstām redzēto).

Mugurpusē, augšdaļā, ir kādas zīmes ideogrammas attēls. Bet apakšā iekalts moto: TAUTAI DIEVAM TĒVIJAI. Starp citu, pilnīgi A. Kronvalda stilā... (skat. rakstu)

Šobrīd internetā var apmeklēt dievturu kustības mājaslapu. Tā ir diezgan izstrādāta, taču ne tik ļoti, lai sasniegtu reliģiska rupora līmeni. Drīzāk tas ir interešu klubs. Un interesenti var droši tur ieskatīties.

checkUn sākt mēs vēlamies ar Kr. Barona galveno darbu – sešos sējumos izdoto latviešu tautas dziesmu krājumu „Latvju dainas“. To pilnais akadēmiskais izdevums nāca klajā Krievijā laikā no 1894. līdz 1915. gadam. Tikai latviešu valodā, pat bez burtiska tulkojuma. Tas ietver 217 996 dziesmas un to variantus.

Uzdodiet sev hipotētisku jautājumu: vai jūs esat izlasījuši pilnu dainu krājumu? Vai esat to turējuši rokās? Un, ja nē, tad jūs neesat vieni. Vēl vairāk – tādus cilvēkus jums pat neizdosies atrast. Mums ierastajos dzīves apstākļos šāds brīnums, visticamāk, nenotiks. Visdažādāko iemeslu dēļ. Turklāt šis darbs nemaz netika veikts vispārējai lasīšanai. Bet kam tad?

Un mums šķiet, ka Kr. Barons, kā arī tēmā iedziļinājušies jaunlatvieši, lieliski saprata, kāpēc. Un savu pūliņu gaidāmos augļus viņi deklarēja 1. dainā:

Proti, pilnīgi iespējams pieņemt, ka sākotnēji tika izvirzīts vienots virsuzdevums – tautu vienojoša FAKTA apstiprināšana (vai radīšana). Šajā gadījumā – dainu fenomens. Turklāt nemulsināja pat tas, ka šim fenomenam trūka nosaukuma, kuru nācās aizņemties. Galu galā vārds „daina“ nebūt nav latviskas izcelsmes...

Mēs nekādā ziņā nemēģinām sniegt nekādus diletantiskus „vērtējumus“ esošajam fenomenam. Taču, uzdodot šo jautājumu, esam spiesti konstatēt, ka viss, kas saistīts ar dainu fenomenu un tā nozīmi Latvijas politiskajai nācijai, šajā nācijā tiek uztverts pēc dzirdes, uz ticību, bez pārbaudes... Tas ir – nekritiski.

Un mēs tikai aicinām iepazīties ar Kr. Barona sniegtajiem argumentiem.

checkKr. Barona un „citu latviešu“ sarakstītā grāmata skolai un mājai „Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti“ tika izdota Jelgavā (Mītavā) 1859. gadā. Kopš tā laika līdz pat 2020. gadam tā latviešu valodā ne reizi netika pārizdota. Un tikai par godu Kr. Barona 185. dzimšanas dienai Ziedoņa muzejs un fonds „Viegli“ izdeva mākslinieciski noformētu četru daļu krājumu, kura pirmā daļa bija tieši „Mūsu tēvzemes aprakstīšana...“.

Toreizējā kultūras ministre, bet tagadējā Ziedoņa muzeja vadītāja Žanete Grende paziņoja, ka 2021. gadā fonds veiks grāmatas tulkošanu angļu valodā un plānots dāvināt 200 eksemplārus pasaules lielākajām bibliotēkām un ASV Kongresa bibliotēkai. „Lai zina!“ – piebilda bijusī ministre, atzīstot, ka par ģeniālajiem jaunlatviešiem joprojām ir zināms ļoti, ļoti maz...

Savukārt 2017. gadā Sanktpēterburgā sadarbībā ar Rīgas Krišjāņa Barona muzeju nāca klajā „Mūsu tēvzemes aprakstīšana...“ tulkojumā krievu valodā. Pateicoties tam, krievvalodīgais lasītājs var gūt priekšstatu par 19. gadsimta 50. gadu beigu jaunlatviešu uzskatiem par nepieciešamajām sociālajām pārmaiņām Baltijas zemēs.

• Mūsu tēvzemes aprakstīšana

• Atkārtoti izdota Krišjāņa Barona grāmata „Mūsu tēvzemes aprakstīšana”. Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja

• Papildinātā Krišjāņa Barona ģeogrāfijas grāmata „Mūsu tēvzemes aprakstīšana” izdota angļu valodā

Jāpiebilst, ka šis darbs bija Tērbatas studentu kolektīvā darba auglis un balstījās uz pilnībā pārbaudāmu oficiālo informāciju, ko viņi bija apkopojuši laikā, kad aktīvi piedalījās vienas no pirmajām latviešu valodā iznākošajām avīzēm „Mājas viesis” izdošanā. Barons, visticamāk, veica vispārējo rediģēšanu un nodarbojās tieši ar grāmatas satura „ģeogrāfisko” sastāvdaļu. Savukārt pašu svarīgāko tās daļu, kuras dēļ, visticamāk, viss „projekts” tika iecerēts, īstenoja Kr. Valdemārs un J. Alunāns. Un grāmatas pēdējo nodaļu ar nosaukumu „Kurzemes, Vidzemes un kaimiņu zemes tautas, to paražas un valodas” pilnībā var uzskatīt par pieteikto jaunlatviešu kustības manifestu. Savukārt visa pārējā grāmatā publicētā informācija, ļoti iespējams, tika izmantota kā vispārējs fons izskanējušajam manifestam. Turklāt tā tika pasniegta ļoti interesanti un izzinoši.

Un, ja mūsu minējums ir pareizs, tad jāatzīst, ka viltība izdevās un cenzūras atļauja „likumīgai grāmatas izdošanai” tika saņemta.

Turklāt šāds „sazvērniecisks” mērķu sasniegšanas veids pilnībā atbilda jauno reformatoru raksturiem un temperamentam!

Kr. Valdemārs, vēl dzīvojot Ēdolē, pasmejoties par policiju, kas uzraudzīja viņa darbību, nodibināja biedrību ar jokpilnu nosaukumu „Baltijas jūras izsmelšanas biedrība”. Par ko visnopietnākajā formā informēja vietējos žandarmus.

Savukārt J. Alunāns vienmēr izrādīja nedaudz augstprātīgu attieksmi pret apkārtējiem un demonstrēja savu neatkarību. Un ir grūti atturēties no šādām emocijām, būtu atzītam vairāk nekā „500 latviešu sarunvalodas vārdu” autoram!

Savukārt flegmatiskais Kr. Barons jau bija guvis zināmu mājienu valodas pieredzi, sadarbojoties ar „Mājas viesi”. Tāpēc šādu informācijas pasniegšanas veidu viņi varēja uzskatīt ne tikai par iespēju apiet cenzūru, bet arī par jautru piedzīvojumu. Kurš, starp citu, pilnībā izdevās.

Ja detalizēti aplūko grāmatā izklāstīto informāciju, tad līdzautori izmantoja šādu lasītāja ietekmēšanas metodiku:

Sava stāstījuma sākumā un vidū viņi piedāvāja milzum daudz atlasītas, apstrādātas un pārdomāti pasniegtas informācijas, kas bija maksimāli saprotama ne pārāk izglītotam lasītājam. Un, kas ir ļoti būtiski – viegli pārbaudāma pat lauku skolas skolēniem. Tā kā tieši Kr. Baronam bija nepieciešamais priekšstats par šādu zināšanu pieļaujamo sarežģītības līmeni, viņš ar to arī nodarbojās.

Bet "idejisko" sastāvdaļu, šķiet, formulēja tieši Valdemārs un Alunāns. Turklāt labākajās ideoloģiskās propagandas tradīcijās! Ievērojiet: runājot par LATVIEŠU NĀCIJU, viņi nekur un ne reizi nepieminēja faktu, ka pati jēdziena "nācija" definīcija ir tik izplūdusi, ka mūsdienās saskaitāmi vismaz 32 šīs definīcijas varianti! Un viņi bezapelāciju veidā bīdīja savu ideālistisko priekšstatu par piemērotāko kopdzīves "variantu". Un, pēc viņu domām, tā būs tieši uz līdztiesīgiem pamatiem mākslīgi radīta nācija "latvieši".

Kāpēc ideālistiski un bezapelāciju veidā? Tāpēc, ka šāds termins no veselā saprāta viedokļa nav iespējams. Ir iespējama vai nu "Latvijas politiskā nācija", vai "etniskā nācija latvieši". Vai arī, kā rakstīts spēkā esošajā Satversmē – "Latvijas tauta". Viss pārējais jau ir fantāzijas... (saite)

Tā kā dižās vācu civilizācijas pēctečiem, kuru vārdu krājums vien pārsniedz 23 miljonus vārdu, arī bija jāpiekrīt līdztiesīgai esošo materiālo, kultūras un – iespējams, pats galvenais – garīgo resursu apvienošanai, jaunlatvieši centās nedaudz izskaistināt aborigēnu "ieguldījuma" nozīmi. Tas izpaudās kā bezapelācijas paziņojums, ka vietējie latvieši ir TAUTA, kas iepriekš apdzīvojusi plašas Baltijas teritorijas un iekļāvusi savā sastāvā kuršu un līvu ciltis... Lai gan viņi paši dažas lappuses iepriekš valodu atšķirību skaidroja tieši kā rādītāju izcelsmei no dažādām kultūras telpām... Savukārt šo tautu radniecību viņi skaidroja ar vienkāršu formulu: "Visi cilvēki ir brāļi". It īpaši tie, kas dzīvo kaimiņos.

Tiem, kuri neseko mūsu aprakstītajiem notikumiem, jāsaka, ka jaunlatviešu utopiskie priekšstati par latviešu tautas vēsturisko nozīmi vēsturiskajā realitātē neapstiprinās. Un jēdziena TAUTA definīcija skaidri nosaka mūsdienu latviešu pretenziju līmeni uz vēsturisko nozīmību, kā arī latviešu valodas vēsturiskās un kultūras nozīmes reālo līmeni. Saistībā ar to pašreizējais Latvijas premjerministrs Kr. Kariņš, pēc pamatizglītības filologs, Vikipēdijā izteicies šādi: "Galu galā, ja atgriežamies tālā pagātnē, tad varu teikt, ka latviešu valoda ir lietuviešu valoda ar lielu lībisku akcentu."

Bet izskatās, ka bijusī kultūras ministre Ž. Grende nav iepazinusies ne ar pašreizējā premjerministra izteikumiem, ne ar zinātniskajām definīcijām. Intervijā par "Apraksta..." atkārtoto izdošanu latviešu valodā viņa savu sajūsmu pauda šādi:

"Ģeniālie jaunlatvieši, esmu pilnīgi viņos iemīlējusies"...

Ģeniāli ir jaunlatvieši, es esmu pilnīgi viņos iemīlējusies...

Pamatojoties uz mūsu veikto pētījumu un publicēto informāciju, mēs varam darīt zināmu šādu faktu:

Trīs etniskie vācieši, kuri dzimuši, kristīti, audzināti, izglītoti un dzīvojuši vācvalodīgā kultūras vidē, piedāvāja saviem ciltsbrāļiem un vietējo aborigēnu pēctečiem zināmu vidusceļu turpmākajai kopdzīvei. Pamatojot to kā labumu vismazāk izglītotajiem un sociāli apspiestākajiem Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāju slāņiem, starp kuriem nospiedošo vairākumu veidoja pārvācotie aborigēnu pēcteči. Un aicinot pie sirdsapziņas parazitējošo, vadošo un valdošo iedzīvotāju slāni, kas gandrīz pilnībā sastāvēja no ienākušo iekarotāju pēctečiem un skaitliskā ziņā veidoja absolūto mazākumu...

Bet tad paliek atklāts jautājums: ja apvienošanās notiek uz līdztiesīgiem nosacījumiem un valdošā sociālā grupa sniedz savu ieguldījumu, atteicoties no daudzām tiesībām un brīvībām, tad kādam ieguldījumam jāseko no to puses, pie kuriem šīs tiesības un brīvības pāries? Galu galā pretējā gadījumā nekas līdztiesīgs, savstarpēji izdevīgs un tātad arī ilglaicīgs nesanāks...

Taču ne šajā grāmatā, ne arī citos mūsu pētītajos materiālos, kas attiecas uz jaunlatviešu kustības tēmu, nekādas skaidras atbildes uz šo jautājumu mēs pagaidām neesam atraduši.

Dārta Barone (dzimusi Rudzīte; 22.01.1838.–19.06.1914.), sieva.

Lai cik dīvaini tas neizklausītos, precīzu Krišjāņa un Dārtas kāzu datumu mums pagaidām nav izdevies uzzināt. Dažādi autori šo jautājumu apiet ar klusēšanu vai ļoti izplūdušām frāzēm, piemēram, "pēc neilgas pazīšanās". Arī kāzu kā tādu, visticamāk, nebija, jo tajā laikā Baronam ļoti trūka līdzekļu iztikai.

Loģiski pieņemt, ka Kr. Barons vienkārši izteica bildinājumu vienai no aktīvākajām Pēterburgas latviešu pulciņa dalībniecēm Dārtai Rudzītei. Pēc tam viņi, visticamāk, vienkārši sarakstījās vai salaulājās kādā no Sanktpēterburgas luterāņu vai katoļu baznīcām. Turklāt Krišjānis ne tikai nelūdza svētību savai novecojošajai mātei Engelei Baronei, bet pat nepaziņoja viņai par savām precībām. Viņa par to uzzināja vēlāk kādā citā veidā. Savukārt Dārta tajā laikā jau bija pilnīgi viena.

Nekādas informācijas par to nav arī 1989. gadā Rīgas kinostudijā uzņemtajā režisora Aivara Freimaņa (1936–2018) mākslas filmā "Dzīvīte".

Raksts par filmu

Filmā parādīti divi mīlētāji, kuri tiecas savienot savus likteņus... Tomēr pēc vairāku gadu Kr. Barona dzīvesgājuma pētīšanas mums atliek tikai minēt, kas lielākā mērā bija par iemeslu šādai jaunā izglītotāja izvēlei. Galu galā jebkurā gadījumā ilglaicīgas attiecības, kādas neapšaubāmi ir ģimenes saites, ietver visdažādākās savstarpējo interešu puses. Barona dzīvē pastāvēja izteikta interese par tautas izglītošanu un pastāvīgu savu zināšanu paplašināšanu par apkārtējo pasauli. Turpretim viņa izredzētā nekad mūžā nebija mācījusies, pat ne sākumskolā. Rakstīt viņa neprata un spēja tikai izlasīt vīra vēstules, kas rakstītas ar lieliem drukātiem burtiem. Savu vārdu un uzvārdu viņa iemācījās patstāvīgi uzrakstīt tikai mūža nogalē, 65 gadu vecumā. No tā izriet, ka viņas intelektuālā pasaule enciklopēdistam Baronam interesi vienkārši nevarēja saistīt.

Atliek pieņemt, ka viņa bija no dabas mīloša, gādīga, uzticīga, nepretencioza, drosmīga un, pats galvenais, pacietīga sieviete. Tas arī kļuva par viņu ilgstošās ģimenes dzīves pamatu. Šajā dzīvē Barons pirmajā vietā vienmēr lika sava dzīves aicinājuma piepildīšanu, maksimāli veltot spēkus savai aizrautībai – latviešu tautas izglītošanai. Vienlaikus viņš vairāk vai mazāk pildīja uzņemtās saistības par no viņa atkarīgo ģimenes locekļu likteņiem. Savukārt viņa veltīja savu dzīvi viņai pilnībā saprotamajām mātišķuma un ģimenes pavarda glabāšanas vērtībām, tikai pašā pēdējā kārtā domājot par sava redzesloka paplašināšanu vai kādiem personīgiem priekiem. Un, lai cik fantastiski tas neizskatītos, viņu plusi un mīnusi sakrita ideāli. Tie nevis nonāca pretrunā, bet gan atbalstīja un papildināja viens otru.

Gribot negribot prātā nāk jautājums: kāpēc provinces iedzīvotājs Barons nepārcēla ģimeni no Sanktpēterburgas uz Ostrogorsku Voroņežas guberņā, kuras nomalē atradās viņa darba devēja muiža? Galu galā, kā mēdz teikt, arī tur dzīvoja cilvēki... Un finansiālā ziņā tas būtu bijis vienkāršāk, salīdzinot ar galvaspilsētu. Arī kultūras ziņā tas bija ievērojams centrs, lai arī ne pirmās lieluma, ko laikabiedri dēvēja ne citādi kā par Voroņežas Atēnām. Un pavisam citādi būtu veidojušās viņa attiecības ar paša bērniem, kuru piedzimšanu un nāvi viņš neredzēja un uz kuru kapiem, šķiet, nebija bijis...

Taču, kā māca dzīves pieredze, nevajag jaukties svešās ģimenēs ar saviem priekšstatiem par to, kas un kā tām būtu labāk jādara. Un, ja reiz Krišjānis un Dārta atrada kopīgu valodu, tātad iespēja dzīvot šādu dzīvesveidu viņiem bija vērtīgāka par upuriem, kas tam nāca līdzi. Tas nozīmē, ka šīs iespējas vārdā viņi bija pilnīgi mierā pirmos 17 laulības dzīves gadus pavadīt šķirti, tiekoties vienu divas reizes gadā. Taču tajā pašā laikā Barons nedalīti „valdīja” vēl neatklātajā tautasdziesmu pasaulē, bet Dārta bija viņu ģimenes pavarda „pavēlniece”. Un viņi abi atrada savus pašapliecināšanās veidus. Par ko viņus personīgi var tikai apsveikt.

Atbrīvojoties no mājskolotāja pienākumu gūzmas, Krišjānis un Dārta arvien vairāk laika pavadīja kopā, īpaši pēc tam, kad Dārta ar dēlu Kārli pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Maskavu, kur Barons dabūja darbu par vācu valodas skolotāju sieviešu ģimnāzijā. Turklāt dēls Kārlis turpināja mācības, bet Dārta joprojām vadīja viņu mājsaimniecību. Un, lai gan ģimene turpināja dzīvot atsevišķi, viņiem izdevās tikties katru dienu.

1892. gadā Dārta ar dēlu atgriezās Rīgā, kur pēc gada ieradās arī Krišjānis. Šeit viņi nodzīvoja līdz mūža galam, laiku pa laikam mainot īrēto dzīvokļu adreses.

Dārta nomira no onkoloģiskas slimības 1914. gada 19. jūnijā, burtiski pusotru mēnesi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, pirms tam saņemot no vedeklas Līnas solījumu parūpēties par savu novecojošo vīru. Un viņa ir apglabāta, pēc ļoti dīvainas apstākļu sakritības, Rīgas Lielajos vācu kapos. Par to mēs sīkāk stāstījām kādā no iepriekšējiem materiāliem.

Kārlis Barons (Kārlis Krišjānis Barons; 12.10.1865.–20.10.1944.), vecākais dēls.

Dzimis 1865. gadā Sanktpēterburgā un bija pirmdzimtais Baronu ģimenē. 1884. gadā beidza prestižo Sanktpēterburgas 1. klasisko ģimnāziju, kurā mācījās galvenokārt augstu amatpersonu un turīgu uzņēmēju bērni. Izmantojot iespēju iegūt augstāko akadēmisko izglītību pēc ģimenes pārcelšanās uz Maskavu, no 1885. līdz 1891. gadam turpināja studijas Maskavas Universitātē, secīgi iegūstot divus diplomus: dabaszinātnēs un medicīnā. Un jau 1892. gadā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā.

Bija ļoti aktīvs sabiedriskais darbinieks, tieši piedalījās 28 (!) biedrību un organizāciju darbā. Vēl 11 sabiedriskajās organizācijās viņš bija goda biedrs.

Uzturēja ciešus sakarus ar Rīgas Latviešu biedrību, kuras pasākumā arī iepazinās ar savu nākamo sievu. Savukārt 1897. gadā apprecējās ar Līnu Jākobsoni, latvieti ar izteiktām nelatviskām saknēm. Viņu laulībā piedzima divas meitas un divi dēli (ziņas par viņiem ir pieejamas, taču mūsdienu lasītājam tās neinteresēs).

Neatkarīgajā Latvijā kļuva par visai pazīstamu zinātnieku, nacionālās stomatoloģijas pamatlicēju. Medicīnas jomā daudz pūļu veltīja organizatoriskajam darbam. Bija Latvijas Universitātes profesors, pastāvīgs Latvijas Universitātes Stomatoloģijas institūta direktors no 1923. līdz 1942. gadam, pasniedza un nodarbojās ar tiešo ārstniecisko praksi. Daudzus gadus ieņēma Latvijas dzelzceļa galvenā ārsta amatu, divus gadus vadīja Veselības departamentu, bija Latvijas Zobārstu biedrības priekšsēdētājs. Laika posmā no 1930. līdz 1940. gadam vadīja Latvijas Sarkano Krustu.

Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā 1940. gadā un līdz ar nacistiskā karaspēka ienākšanu 1941. gadā viņš netika pakļauts nekādām represijām un turpināja ārsta un pasniedzēja praksi.

Bija viens no 188 parakstītājiem memorandam par tūlītēju neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu, kas bija nepieciešams, lai organizētu aizsardzību pret Padomju armiju, kura atkal tuvojās Latvijas robežām.

Gāja bojā Krimuldā nelaimes gadījumā divas nedēļas pēc Padomju armijas atgriešanās Rīgā. Uzziņu literatūrā tiek ziņots, ka, dodoties pie pacienta, 79 gadus vecais Kārlis, pārvietojoties ar velosipēdu, sadūrās ar padomju tanku.

Vēlāk tika pārapbedīts Rīgas I Meža kapos blakus savas sievas kapam.

1984. gadā pie vienas no Latvijas Stomatoloģijas institūta lekciju auditorijām uzstādīts profesora K. Barona bronzas portrets.

1985. gadā Turaidā pie „Dainas mājas” uzstādīta piemiņas plāksne par godu viņa 120. dzimšanas dienai.atsauce uz rakstu

2015. gadā nodibināts īpašs apbalvojums (medaļa) pasniegšanai izciliem zobārstiem un Sarkanā Krusta darbiniekiem.

Ņemot vērā nozīmīgo ieguldījumu Latvijas zinātnē un praktiskās medicīniskās darbības organizēšanā, Latvijā tika rīkoti pasākumi, kas veltīti K. Barona 150. dzimšanas dienai. To noslēgumā 2016. gadā tika izdota grāmata „Kārlis Barons un viņa laikmets Latvijas zobārstniecībā 1865–1944”.

Dārtas un Krišjāņa Baronu bērni, kuri miruši Sanktpēterburgā.

Bez Kārļa Krišjāņa un Dārtas ģimenē piedzima vēl trīs bērni. Taču divi zēni nomira piedzimstot un vārdi viņiem netika doti. Savukārt meita Anna (1877–1883) nodzīvoja tikai sešus gadus un nomira no difterijas. Visi trīs bērni tika apglabāti Mitrofana kapos, kas savulaik bija vieni no lielākajiem Sanktpēterburgā. Tajos 100 gadu laikā tika apbedīti ne mazāk kā 400 tūkstoši mirušo. Kapi tika slēgti 1927. gadā un pilnībā likvidēti pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā.

Bērnu apbedīšanas vietā ar Baronu ģimenes Pēterburgas drauga, jaunlatvieša Kārļa Sietiņsona (1840–1917), kurš tolaik jau bija ļoti turīgs galvaspilsētas uzņēmējs, palīdzību tika uzstādīts balta marmora kapa krusts. Gadu pirms savas nāves Dārta devās apciemot viņu kapa vietas un apmeklēt savas jaunības pilsētu. Viņu pavadīja dēls Kārlis, bet Kr. Barons tajā laikā palika Rīgā.

K. Barona sieva Līna (dzimusi Jākabsone / Līna Šarlote Barone, dz. Jākabsone, 24.06.1872.–10.10.1932.).

Viņas vecāki bija Jānis un Anna Jākabsoni. Tēvs nāca no Kurzemes, bet māte no Vidzemes. Viņi dzīvoja Rīgā un ļoti vēlējās dot meitai labu izglītību. Un – lai cik pārsteidzoši tas neizklausītos – nekādu citu informāciju par viņiem internetā mums atrast neizdevās. Kas, piekritīsiet, ir ļoti dīvaini ģimenei ar tādu ienākumu līmeni, izglītību un sociālajiem sakariem.

Klasisko akadēmisko izglītību Līna neieguva, taču spēja absolvēt Rīgas pilsētas augstāko meiteņu skolu, kas viņai deva iespēju nākotnē strādāt par skolotāju augstākajā latviešu meiteņu skolā, tulkot no vairākām valodām un pat nodarboties ar literāro darbību.

Internetā atrodama informācija, ka nacionāli Līna bijusi noskaņota visai prolatviski un ar lielām grūtībām panesa Augstākajā skolā valdošo vācu kultūras pārākuma kultu. Tomēr jāatzīmē, ka, spriežot pēc visai saraustītajām biogrāfijas ziņām, saziņas valoda viņu ģimenē drīzāk bija vācu, nevis latviešu. Viņa to pārvaldīja perfekti, tajā apgūstot arī citas svešvalodas. Arī mācības Augstākajā skolā notika tikai vācu valodā. Bet kur un kad meitene tajos laikos to varēja iemācīties, ja ne pastāvīgā mājas un sociālajā saziņā?

Arī mums piedāvātā Jākabsonu ģimenes vēsturiskā aina izskatās kaut kā sirreāli: Kurzemes un Vidzemes vienkāršo ļaužu pēcteči pārcēlās uz galvaspilsētu, spēja iekārtoties, nopelnīt pietiekami daudz naudas dzīvei, nodrošināt meitas mācības tobrīd vienīgajā augstākajā sieviešu mācību iestādē, caur meitu saradoties ar visai latviešu tautai tik vēsturiski nozīmīgu ģimeni – un vienkārši pazuda no informācijas telpas... Atstājot aiz sevis jautājumus: kas viņi bija, no kādām saknēm nākuši, kur apglabāti, kāda ir šīs ģimenes vēsture? Un kāpēc, atšķirībā no citiem Baronu dzimtas locekļiem, dzimtas koka pētnieki šo informāciju nekādi neskar?

Bet tas, ka trim no četriem viņas bērniem, tāpat kā viņai pašai un viņas vīram, piedzimstot tika doti dubulti vai pat trīskārši vārdi, tieši apliecina vācu tradīciju pārņemšanu abās ģimenēs.

Viņa spēja kļūt par interesantu un noderīgu līdzstrādnieci Dainu tēvam. Viņa pierakstīja viņa atmiņas un palīdzēja Barona pastāvīgajā darbā pie dziesmu mantojuma. Savukārt Kr. Barons atzīmēja viņas plašo redzesloku, inteliģenci, precizitāti un centību.

Tieši viņai mēs varam pateikties par 1924. gadā izdoto viņa dzīves un biogrāfisko atmiņu grāmatu „Atmiņas”, pie kuras sastādīšanas viņi strādāja kopš brīža, kad Barons pārcēlās uz dēla ģimenes dzīvokli.

Tāpat arī „Tautas dainu izlase”, kuras ceturto sējumu viņa rediģēja jau pēc Barona nāves un kura vēlāk piedzīvoja daudzus atkārtotus izdevumus.

Turpretī attiecības ar nākamo vīramāti Līnai veidojās tik smagi, ka viņa pat sāka apsvērt domu pārtraukt tikties ar mīļoto Kārli. Dārta Barone nekādi nevēlējās samierināties ar faktu, ka blakus viņas vienīgajam dēlam pēkšņi parādīsies cita sieviete. Savukārt Līna sevī neatrada pietiekami daudz spēka, lai pretotos šim greizsirdības uzplūdam. Tikai laika gaitā Dārta atzina, ka labāku dzīvesbiedri savam dēlam viņa pat nespēj iedomāties.

Mirusi 1932. gadā no sirdsslimības un apglabāta I Meža kapos, pašreizējā IX sektorā, kas atrodas vistuvāk Brāļu kapu apbedījumiem. Tajos 1920. gadā tika pārapbedītas viņas dēla Kārļa Barona mirstīgās atliekas, kurš bija kritis gadu iepriekš.

Turpmāk tieši blakus viņai tika apglabāts viņas vīrs Kārlis Barons, dēls Pauls un meita Lidija, kā arī viņu ģimenes locekļi.

Un jau kuro reizi mūsu pētījumu laikā atklājās kļūda, norādot informāciju uz kapa pieminekļa. Pievērsiet uzmanību Līnas pirmslaulību uzvārda rakstībai uz viņas pieminekļa: „Jēkabson”, lai gan vajadzētu būt „Jākabsone”. Kaut gan Līnas vecāku uzvārds bija „Jākobsons”.

Kārlis Barons (08.03.1900–22.03.1919), vecākais mazdēls.

Internetā var atrast diezgan detalizētu aprakstu par I atsevišķā latviešu bataljona Atsevišķās studentu rotas IV vada komandiera bojāejas apstākļiem kaujā pie Dobeles apriņķa Jaunbērzes pagasta Bataru mājām. Tur viņš sākotnēji tika apglabāts. Bet vēlāk, 1920. gada 11. janvārī, par leitnanta K. Barona pēdējo dusas vietu kļuva Latvijas aizstāvju panteons Rīgā.

Pēc ļaunas likteņa ironijas Kr. Barona mazdēls gāja bojā pilsoņu kara ugunīs, kas tajā laikā norisinājās Latvijā. Galu galā kauja notika starp latviešiem un latviešiem. Starp latviešu brīvprātīgajiem, kuri dienēja ģenerāļa Baloža brigādē un iestājās par neatkarīgas, buržuāziskas Latvijas valsts izveidi, un 10. atsevišķā latviešu Padomju strēlnieku pulka cīnītājiem, kuri cīnījās par Padomju varas nodibināšanu Latvijas Republikā. Turklāt kauja savā saspringumā nonāca līdz pat durkļu cīņai, kopējam bojāgājušo skaitam sasniedzot aptuveni 50.

Savukārt 1936. gadā sadursmes vietā tika uzstādīta kopīga piemiņas zīme.

(piemiņas akmens foto)

Šobrīd mums nav zināms, kā tika apglabāti bojāgājušie latvieši – visi kopā vai atsevišķos brāļu kapos. Un vai vēl kāds no apglabātajiem, izņemot leitnantu Baronu, tika pārvests uz Rīgu vai citām vietām Latvijā. Bet, kas attiecas uz K. Barona mirstīgajām atliekām, tās no atvērtā kapa tika pārvestas uz Latvijas galvaspilsētu, uz viņa vecāku dzīvesvietu, un 1920. gada 11. janvārī svinīgi apbedītas Brāļu kapos.

1921. gadā leitnants Kārlis Barons pēc nāves tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Savukārt Brāļu kapu alejā tika uzstādīta viena no simtiem piemiņas plāksnīšu ar viņa vārdu. Tā kopš tā laika nav mainīta un atrodas vienā no godājamākajām memoriāla vietām – Mātes Latvijas pieminekļa pakājes kreisajā pusē.

Pauls Barons (Pauls Arnolds Barons, 1901–1981), jaunākais mazdēls, un viņa pēcteči.

No pilnīgi oficiāliem avotiem Vikipēdijā zināms, ka viņš ieguvis tehnisko izglītību un kļuvis par inženieri. 30. gados strādājis rūpnīcā „Vairogs” un piedalījies autosacīkstēs.

Paula sieva Eiženija Barone (dzimusi Judoviča, 1905–1991). Apbedīta blakus vīram.

Viņu dēls Juris Barons (1935–2010) gāja tēva pēdās. Savukārt sirmā vecumā tieši viņš rūpējās par pienācīgu kārtību savu vecāku atdusas vietā.

Savukārt Dainu tēva pēdās šobrīd iet tikai viens mazmazmazdēls – Jānis Barons. Vidusskolā viņš aizrāvās ar fiziku un matemātiku, taču kļuva par profesionālu filologu un folkloras kopas „Maskačkas spēlmaņi” dalībnieku.

Krievu pēdas latviešu dainās

Lidija Podniece (Lidija Fanija Ženija Podniece, dzimusi Barone, 1904–1987). Jaunākā mazmeita. Apprecējās ar Alfonu Podnieku, taču vēlāk laulība tika šķirta.

Divi dēli: Jānis Kaspars Barons (dzimis Podnieks, 1939–2012) un Valdemārs Barons (dzimis Podnieks, 1944–1986).

Jaunākais dēls Valdemārs ir apglabāts blakus mātei.

Biruta Anna Ērgle (Biruta Anna Ērglis, dzimusi Barone, 1898–1980), vecākā no Kārļa un Līnas Baronu bērniem. Viņai bija trīs bērni, taču par viņu likteņiem, tāpat kā par viņas atdusas vietu, mums ziņu nav.

Uz 2023. gadu ir zināms par 628 Krišjāņa Barona radiniekiem, kuri dzīvojuši un dzīvo visā pasaulē. Aptuveni 40 no viņiem ir cieši saistīti ar Latviju.

checkDzīvesstāsts / „Krišjānis Barons. Dzīves vēsture” (Rīga, „Liesma”, 1985). No latviešu valodas tulkojis Jurijs Abizovs. Darbs sastādīts par godu Dainu tēva 150. dzimšanas dienai un ietver daudz biogrāfisku detaļu. Šī pētījuma autore Saulcerīte Viese viņai uzticēto uzdevumu neapšaubāmi veica, ņemot vērā tā laika padomju varas ideoloģisko nostāju, taču neaizmirstot arī tās tautas nacionālās un mentālās īpatnības, kurai Barons veltīja savus spēkus.

Savos pētījumos mēs vairākkārt esam atsaukušies uz šo S. Vieses darbu, lai gan ne visam tajā piekrītam. Tomēr tas nekādā ziņā nemazina literātes nopelnus sabiedrības izglītošanā.

Bet viedokļi rodas un mainās. Kā mēdz teikt – cik cilvēku, tik...

• Krišjānis Barons
• Dainu pasaule un tulkošanas problēmas

check Piemiņas zīme, kas uzstādīta 1985. gadā Limbažos, pieminot to, ka 1859. gadā Barons pabija šajās vietās, kājām mērojot ceļu no Tartu uz Dundagu.

Darba autors ir tēlnieks Ojārs Feldbergs.

checkRomāns, kas veltīts Kr. Barona sievas Dārtas Barones dzīvei – „Mazā klusā sirds. Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas”. Tā autore ir mūsdienu latviešu rakstniece Inguna Bauere, izdevniecība „Zvaigzne ABC”. Latviešu valodā, bez tulkojuma.

checkMūsdienu latviešu nācijas tēvu-dibinātāju memoriāls Rīgā, bijušajos Lielajos (Vācu) kapos. Kr. Barona, Kr. Valdemāra, Fr. Brīvzemnieka un viņu ģimeņu apbedījuma vieta. Dibināts 1891. gadā līdz ar Kr. Valdemāra apbedīšanu. Pabeigts 1923. gadā pēc Kr. Barona apbedīšanas.

Pašreizējo izskatu memoriāls ieguva 1985. gadā saistībā ar Kr. Barona 150. dzimšanas dienu. Šiem notikumiem veltīta daļa no mūsu raksta „Jaunlatviešu apbedījumu vietas”, kas publicēts 2020. gadā.

checkMazā planēta „3233 KRISBARONS”, kas pilnu apli ap Sauli veic 3,32 gados. Viens no 16 tā dēvētās Latvijas asteroīdu saimes asteroīdiem, atklāts 09.09.1977.

Nosaukums sastāv no diviem vārdiem, un katram no tiem ir sava nozīme. „KRIS” – asmens jeb, precīzāk, duncis, kam ir drīzāk rituāla, nevis kaujas nozīme. „BARON” (baro) – sākotnējā nozīme „cilvēks, vīrietis”.

No astroloģijas viedokļa katrai skaņai ir sava nozīme, un tā nes savām vibrācijām atbilstošu informāciju. Tāpēc planētas nosaukums vienkārši nevar būt beznozīmīgs vai ietvert sevī tikai kādu vienkāršotu kāda vārda apzīmējumu. Jo pat mazās planētas atstāj ievērojamu ietekmi uz lielajām planētām. Turklāt ne tik daudz mums ierastajā fiziskajā, cik energoinformatīvajā līmenī.

Turpinājumā sniedzam saiti uz internetā publicēto informāciju. (saite).

checkRīgas kinostudijas mākslas filma „Dzīvīte”. Divas sērijas, 1989. gads.

Ir ļoti grūti komentēt mākslas darbu, kas turklāt uzņemts liriskā, dramatiskā un pasakainā formā. Jo īpaši tādēļ, ka kopš filmas uzņemšanas brīža mūsu pasaules uztverē daudz kas ir mainījies. Tāpēc nevajadzētu paļauties uz citu viedokli. Pareizāk būtu ierakstīt nosaukumu meklētājā un pašam izveidot priekšstatu par aprakstīto notikumu realitāti.

Bet vienu var teikt ar pārliecību: filmas režisors Aivars Freimanis (08.02.1936–24.01.2018) precīzi izpildīja uzstādīto uzdevumu, ne soli neatkāpjoties no masu apziņā kultivētā Dainu tēva tēla.

Skatīt vairāk

checkPiemiņas zīme, kas uzstādīta par godu Kr. Barona 150. gadadienai Ludzā. Tas ir neapstrādāts, visai dekoratīvas formas un iespaidīga izmēra laukakmens, pie kura piestiprināta pieticīga melna granīta plāksnīte ar uzrakstu. (skat. rakstu)