Apbedīšanas nams "KORAD"

Nāve – tā ir tāda personiska pieredze, kuru nāksies piedzīvot visiem dzīvojošajiem.

Nāve – tā ir norma: skumja, biedējoša, dažreiz šaušalīga, taču – norma, tāpēc atbilstoša reakcija uz notiekošo visiem ir pa spēkam un ir mūsos kopš dzimšanas. Ir svarīgi neapjukt, nezaudēt kontroli pār savām emocijām, paspēt palīdzēt vai saņemt palīdzību.

Palūkojoties apkārt – jums droši vien ir cilvēki, uz kuriem var paļauties, kuri sniedz atbalstu, kuriem var jautāt. Un jums droši vien palīdzēs. Labvēlība, atbildība, vērtība – tie nav tukši vārdi. Pēc šīm īpašībām tiecas, uz tām līdzinās, tās ciena un augstu vērtē. Tās vienmēr redzamas. Palūkojoties apkārt un nebaidieties. Dzīve turpinās.

Atpakaļ

“Par mirušajiem tikai labu vai neko, izņemot taisnību”

“Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs…”

“Tas ir vajadzīgs dzīvajiem, ne mirušajiem…”

Sanāk, ka šie trīs izteicieni apvienojas dzīvo vēlmē rast pašiem mieru un netraucēt mirušā mieru. Izpildīt savu pienākumu un nenodarīt pāri aizgājēja dvēselei. Ievērot sabiedrības noteikumus un dievišķos principus. Protams, ja izdosies.

Piemineklis kapos, kapakmens – tā nav vienkārši “zīme”, uzstādīta kādam par godu. Tas ir aizgājēja Piemiņas simbols, kas palicis mūsu sirdīs. Ideālā gadījumā piemineklim jāatspoguļo mūsu emocijas un mūsu attieksme, mūsu cerības un vēlmes. Taču tas nav ne Ziedojums, ne arī Dāvana. Tas ir Pienākums un Atmiņa.

Nekad nav… viegli novilkt robežu un pielikt punktu savstarpējām attiecībām ar tiem, kurus mīli un cieni. Palaist un iet tālāk. Citādi Miers nekad neatnāks.

Varbūt tieši tāpēc pastāv tā saucamā “gadskārta”, pēc kuras aizgājēja kapavieta pilnībā un galīgi tiek savesta kārtībā. Jūs izdarījāt visu, ko gribējāt un kā gribējāt.

Dzīve turpinās.

Atpakaļ

“Mūsu dzīve ir kā klavieres – baltie taustiņi, melnie taustiņi… vāks”

“Kas mūsu dzīve: nepieradīsi – nosprāgsi, nenosprāgsi – pieradīsi,”

“Nav briesmīgi, ja par tevi smejas. Daudz sliktāk, ja par tevi raud,”

“Optimists tic, ka mēs dzīvojam labākajā pasaulē. Pesimists baidās, ka tā tas arī ir,”

Ja es būtu Žvaņeckis, tad mūsu mājaslapas apmeklētājus uzrunātu tā:

“Draugi! Runāsim atklāti: viena puse no anekdotēm ir par seksu, otra puse – par mums. Viss pārējais – par visu pārējo! Nebūsim kautrīgi un neminstināsimies – vienkārši spersim soli sāņus.

Ja ne tagad – tad kad?

Ja ne mēs – tad kurš?

Ja ne prāta dēļ – tad kāpēc?

Ja uz mums šaus un netrāpīs – uzzināsim, kurš?

Ja tomēr trāpīs – vienkārši izslēgsies gaisma. Ko mēs zaudējam?

Neticu tiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka “dzīves pļavās” mēs dzīvojam, bet “nāves laukā” – mirstam. Domāju, ka mēs dzīvojam gan tur, gan tur, turklāt – vienlaicīgi.

Tā ka, draugi, tās ir mūsu pļavas un lauki. Mums tajos sēdēt. Mums!!! Dzīve turpinās.