Nāves 95. gadadienā
Viena no nozīmīgākajām un tajā pašā laikā pretrunīgākajām figūrām pirms pusotra gadsimta tapušajā latviešu NĀCIJĀ ir dzejnieks, dramaturgs, literāts, revolucionārs un viens no sociāldemokrātiskās kustības dibinātājiem Latvijas teritorijā Jānis Pliekšāns jeb Rainis. Turklāt secīgi nomainījušās buržuāziskās un padomju Latvijas varas iestādes sacenzdamās centās pievienot viņa dzejas un politisko mantojumu savu nopelnu un sasniegumu sarakstam. Tas izpaudās arī viņa piemiņai veltītu, ļoti pompozu monumentu celšanā. Viens no tiem uzstādīts viņa vārdā pārdēvētajos Raiņa kapos, bet otrs — pašā mūsdienu Rīgas centrā, Esplanādē, aiz Kristus Dzimšanas katedrāles.
Šis fakts ir zīmīgs ar to, ka Latvijā nav citu piemēru tik vienprātīgai kāda cilvēka vēsturisko nopelnu atzīšanai nacionālo varas struktūru rašanās un veidošanās procesos, turklāt neatkarīgi no to politiskās orientācijas. Atzīšanai, kas izpaužas ne tikai masveidīgā literārā mantojuma izdošanā un dzejnieka vārda popularizēšanā valsts iedzīvotāju vidū, bet arī vienkārši sarkanā akmens tēlu reālajos izmēros. Tie zemapziņas līmenī pārliecina pat visneizglītotāko skatītāju par Raiņa ieguldījuma vēsturisko nozīmīgumu. Tiesa, neprecizējot, KĀDS tieši ir šis ieguldījums un KUR tas veikts.
Turklāt būtu naivi uzskatīt, ka bez personīgas un rūpīgas dzejnieka biogrāfijas detaļu un faktu izpētes iespējams izveidot pilnīgu un loģisku priekšstatu par motīviem un centieniem, kas vadīja Raini kā politiķi. Viņa literārais mantojums ir tik apjomīgs, ka tikai Raiņa un Aspazijas (Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, 1865–1943) savstarpējā sarakste vien veido 2499 vēstules. Lielākā daļa no tām nekad nav publicētas un nav tulkotas no latviešu valodas.
Līdz noteiktam laikam secīgi nomainījušās varas iestādes rūpīgi slēpa daudzas dzejnieka privātās dzīves detaļas, lai gan viņa biogrāfija tika publicēta un pētīta gan vispārizglītojošajās, gan atsevišķās specializētajās mācību iestādēs. Saistībā ar to rodas loģisks jautājums: vai tiešām ir vēl kaut kas, kas mūs raksturo labāk par mūsu attiecībām ar tuvajiem? Un vai tieši šīs attiecības nav tās, kas izšķiroši piedalās mūsu pasaules uzskata veidošanā un atspoguļo mūsu pasaules izpratni? Ja nezinām šīs detaļas, kā gan iespējams reāli, nevis ideoloģiski nosacīti, novērtēt kādreiz teiktā vai darītā patieso jēgu?
Bet kāpēc nosacītā „vara” piešķir tik lielu nozīmi tieši Raiņa atstātajam nosacītajam „mantojumam”? Kāpēc tieši viņš, nevis secīgi nomainījušies prezidenti, sekretāri vai priekšsēdētāji, tiek piedāvāts kā savdabīgs „mēraukla” noteiktām „vērtībām un orientieriem”? Vai tiešām tikai viņa dzejas dēļ? Vai arī ir vēl kādi citi iemesli?
Varētu teikt, ka mūsdienu Latvijā par Raini raksta ļoti reti. Taču vēl precīzāk būtu lietot vārdu „pārraksta”, jo par īstiem pētījumiem to nosaukt nevar. Un nebūt nav nejauši, ka aizvadītajos trīs valstiskās neatkarības gadu desmitos visu laiku izcilākā latviešu dzejnieka literārais mantojums praktiski nav papildināts ne ar ko jaunu. Tāpēc jubilejas 11 sējumu (1925–1931) Raiņa darbu izdevums un padomju laika 14 un 30 sējumu kopotie raksti joprojām paliek nopietnākie literāta jaunrades pētījumi. Mūsdienu Latvija, atkārtosimies, aprobežojas ar tematiskajām Dzejas dienām vietās, kas saistītas ar Raiņa vārdu, un folklorizētiem priekšnesumiem muzejos — Berķenelē, Jasmuižā, Tadenavā, „Raiņa un Aspazijas mājā” Rīgā un „Raiņa un Aspazijas vasarnīcā” Majoros, kā arī divās viņa vārdā nosauktajās skolās... Tas nav maz pirms 95 gadiem mirušam tautas dzejniekam, taču nekādi nav salīdzināms ar godināšanu „varas” līmenī. Godināšanu, par kuru atkal gribas jautāt: „PAR KO?”
Populārā mūsdienu latviešu rakstniece Inguna Bauere (1960–2024), kuras spalvai pieder vairāk nekā 20 vēsturisku darbu par latviešu nācijai nozīmīgām personībām, bagātīgo Raiņa un Aspazijas tēmu noklusēja... Acīmredzot tādēļ, ka viņa sāka rakstīt 2000. gadu sākumā, bet tajā laikā jau bija izdots Roalda Dobrovenska (1936) biogrāfiskais romāns „Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves”. Tā sarakstīšanai autoram bija nepieciešami vairāk nekā 10 gadi pētījumu un līdzpārdzīvojumu savam literārajam varonim. Iespējams, I. Bauere saprata, ka uz šīs publikācijas fona nespēs piedāvāt pilnīgāku un ar vēsturiskiem materiāliem pamatotāku versiju par Rainim piemītošo pasaules izpratni... Varbūt viņu atturēja Aspazijas biogrāfijā esošo vēsturisko notikumu patiesā apraksta skandalozitāte... Bet varbūt viņa vienkārši neuzdrošinājās... Lai kā arī būtu, R. Dobrovenska (ievērojiet, nebūt ne latvieša!) darbs ir vienīgais vērā ņemamais mēģinājums skart Raiņa tēmu mūsdienu Latvijā. Taču arī šeit skaidri saskatāmi centieni politiski un ētiski stilizēt „dzīvo” Raini atbilstoši sākotnēji uzdotajai nacionālā DZEJNIEKA, nācijas lepnuma un tātad arī savdabīga parauga formai.
Un šeit parādās visu Latvijas un latviešu nacionālisma ideologu galvenā problēma: viņiem nav nekādas pārliecības, ka mūsdienu latviski runājošie Latvijas iedzīvotāji vēlēsies līdzināties īstajam, „dzīvajam” Rainim. Un vai paša Raiņa priekšstatos mūsdienu latviešu nācija vispār būtu dzīvotspējīga...
Cita lieta, ko gribas atzīmēt, ir dzejnieka un politiķa Raiņa personības spilgtā īpatnība — atklātības, sirdsapziņas un taisnīguma alkas apvienojumā ar... neizlēmību un neticību saviem spēkiem. To Jānis Pliekšāns, jau jaunībā zaudējis ticību Visu labo un Visu piedodošo Dievu, mēģināja kompensēt, tostarp ar misticismu un ezotēriku, laiku pa laikam vēršoties pie mēdijiem, kas praktizēja spirituālismu un sapņu skaidrošanu. Un pilnīgi iespējams, ka zināmā mērā viņš arī pats uzstājās šādā lomā...
Tajā pašā laikā, sāpīgi uztverot mēģinājumus ielauzties savā privātajā dzīvē, Rainis kā dzejnieks sapņoja, ka kādreiz atklātībai tiks nodotas gan viņa personīgās dienasgrāmatas, gan sarakste ar Aspaziju (kuras viņš, dzīvojot visai pieticīgi, rūpīgi glabāja gadu desmitiem!). Savukārt Rainis kā politiķis, apzinoties atbildību savu sekotāju priekšā, atklāti un godīgi izteicās kādā no saviem dzejoļiem:
„Atceries augstāko ideju dabu: tās ir vienaldzīgas pret cilvēku likteņiem”
...ar visu savu dzīvi iemiesojot patriotiski noskaņoto pilsoņu vidē tik asi uztverto sentenci: „Kļūdīties drīkst. Melot nedrīkst”.
Tāpēc, iedziļinoties nosacītajā tēmā „Rainis un Latvija”, mums radās savas atbildes uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem — KĀDS, KUR un PAR KO. Autoru grupa nešaubās, ka arī ikvienam interesentam radīsies tieši savas atbildes. Bet ar ideoloģiju mēs nenodarbosimies.
02.09.2024
Raksts „Pieminekļi Jānim Rainim”
1.
Nākamajā raksta daļā mēs mēģināsim uzskaitīt vēsturiskos faktus, piemiņas vietas un apskates objektus, kas saistīti ar Latvijas PSR pirmā tautas dzejnieka vārdu. Turklāt uzreiz precizēsim, ka jau 2015. gadā ievērojama šī darba daļa tika veikta Pleskavas pilsētas programmas „Centralizētā bibliotēku sistēma” ietvaros. Mēs iesakām meklētājā ierakstīt: „Piemiņa par Jāni Raini. Muzeji. Ielas, skolas. Medaļas.”
05.09.2024
2.
Pat 95 gadus pēc nāves J. Raiņa privātā dzīve joprojām ir maz pētīta tēma. Laiku pa laikam nacionāli domājošajā sabiedrībā rodas zināma interese par dzejnieka patieso biogrāfiju, jo īpaši tāpēc, ka lielā skaitā ir saglabājušās viņa dienasgrāmatas un sarakste gan ar sievu, gan ar tā laika sabiedriskajiem darbiniekiem. Un, kā jau iepriekš atzīmējām, rodas stabils iespaids, ka dzīves laikā Rainis darīja visu no viņa atkarīgo, lai pēc nāves skatītāju vērtējumam tiktu nodoti viņa rīcības patiesie centieni un motīvi.
Tagad var tikai minēt, kāpēc viņam tas bija vajadzīgs, taču nekādā citā veidā nav iespējams saprātīgi izskaidrot viņa pūles, saglabājot personīgo saraksti un dienasgrāmatas. Pamatojoties uz to izpēti, mūsu laikabiedri mēģina izteikt pamatotus pieņēmumus par Jāņa Pliekšāna psihotipu un rakstura īpašībām. Un viņu secinājumi skan ne tikai skandalozi, bet brīžiem pat biedējoši.
Šajā sakarā iesakām vērsties pie žurnālistes Inetas Meimanes raksta 'Jāņa Pliekšāna slepenā dzīve' žurnāla 'Klubs' 2010. gada 6. numurā. Raksts ir pieejams internetā gan latviešu, gan krievu valodā, un tajā mudž tādi termini kā... incests, pedofilija, neirotika, psihoze, skaudība, mānija, agresija, pašnāvība... Turklāt savu ekspertīzes vērtējumu kādreiz notikušajiem notikumiem sniedz teātra režisors Viktors Jansons, kurš trīspadsmit gadus pētījis Raiņa tēmu. Grūti pateikt, cik profesionāli un psiholoģiski precīzi ir viņa secinājumi, tomēr viņa paustie argumenti skan diezgan pārliecinoši.
01.10.2024
3.
Mūsu rakstā jau izskanēja informācija, akcentējot abu pirmo un galveno pieminekļu izmērus un krāsu, kurus par godu Rainim pēc kārtas uzstādīja buržuāziskā un padomju Latvijas vara. Un, ja liela izmēra priekšmeti jau paši par sevi piesaista skatītāja uzmanību, tad to krāsa sevī nes arī daudzas slēptas nozīmes, kas ietekmē psihi zemapziņas līmenī.
Šajā ziņā sarkanā krāsa skatītājam visvairāk piesaista uzmanību, ir atmiņā paliekoša un izraisa emocionālus pārdzīvojumus. To preču mārketingā bieži izmanto reklāmas nolūkos. Šajā sakarā uzreiz nāk prātā tādu pasaulslavenu zīmolu reklāmas kā Coca-Cola, Kellogg's, Marlboro, Canon, Lays, Exxon, ACE, Colgate, McDonald's... Par ko sīkāk var uzzināt attiecīgajos Vikipēdijas rakstos.
Attiecībā uz akmens skulptūru izgatavošanu jāatzīmē, ka šādi izstrādājumi izskatās izdevīgi tikai tad, ja tie ir izgatavoti no krāsas ziņā vienmērīga materiāla, un no pieejamajiem tādi ir tikai trīs – melns, pelēks un sarkans. Savukārt, pulējot lielas platības virsmas, no kvalitātes, praktiskuma un izskata viedokļa sarkanais materiāls ir vispiemērotākais. Tāpēc J. Raiņa pieminekļu gadījumā viss sakrita pats no sevis. No tā arī milzīgie sarkanā granīta monumeti.
19.11.2024
4.
Datums '11. septembris' Latvijas vēsturē vairākkārt ir bijis saistīts tieši ar J. Raiņa personību. Šo informāciju mēs aizguvām no vietnēm 'M!XNEWS' un bibliopskov.ru:
1865. gada 30.08. (11.09.) – dzimis Varslavānu viensētā, Dunavas pagastā, Ilūkstes apriņķī, Kurzemes guberņā, Krievijas impērijā.
11.09.1940 – Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu par Latvijas PSR tautas dzejnieka goda nosaukuma piešķiršanu Jānim Rainim un pasludināja viņa literāro mantojumu par visas tautas īpašumu. Visi Raiņa rokraksti un materiāli, kas attiecās uz viņa dzīvi un jaunradi, tika pasludināti par nacionālu kultūras vērtību, tika izveidota komisija to izpētei un publicēšanai. Un tieši pēc 3 mēnešiem, 11.12.1940., šis dekrēts tika publiskots.
11.09.1952 – laikraksts 'Padomju Latvija' rakstīja: 'Šodien Rīgas sabiedrība atzīmē izcilā latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa 87. dzimšanas dienu... Šajās dienās daudz ekskursantu ir J. Raiņa muzejā Rīgas Jūrmalā. Šeit viesojušies sanatoriju un atpūtas namu atpūtnieki, skolēni, Rīgas uzņēmumu strādnieki. Pašlaik muzejā pirmo reizi tiek eksponēti Raiņa vēstuļu oriģināli, ko nesen šurp nodevis M. Gorkija Pasaules literatūras institūts'.
11.09.1959 – Rīgā sākās pirmās 'Raiņa dienas'.
11.09.1963 – ikgadējās 'Raiņa dienas' pārdēvētas par 'Dzejas dienām'.
11.09.1965 – Rīgā, 'Komunāru laukuma' parkā, par godu 100 gadu jubilejai kopš dzimšanas dienas, atklāts piemineklis Jānim Rainim.
11.09.2008 – Pleskavā svinīgi atklāja Jānim Rainim veltītu piemiņas plāksni. Tā tika uzstādīta pie nama Nekrasova ielā 38. Īstā ēka, kurā dzīvoja Jānis Rainis, tika nojaukta, jo tā bija kļuvusi lietošanai nederīga. Māju atjaunoja, maksimāli pietuvinot tās izskatu vecajam, firma 'Kapital InvestStroj'. Tā arī izgatavoja plāksni. Plāksnes uzstādīšanas iniciatori bija Pleskavas novadpētnieku kluba priekšsēdētājs Mihails Medņikovs un Pleskavas pilsētas galvas vietnieks Ivans Cecerskis. Latvijas konsuls Pleskavā Jānis Legzdiņš pateicās idejas autoriem un piemiņas plāksnes izveidotājiem.
11.09.2018. – Rīgā, blakus Nacionālajai bibliotēkai, uzstādīta Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Aigara Bikšes skulpturālā instalācija „Divi Raiņi”. Kompozīcija tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda un mākslas mecenātu Jāņa un Baibas Zuzānu atbalstu.
10.12.2024.
5.
Atsevišķa plaša tēma ir Jāņa Raiņa piemiņas iemūžināšana pieminekļos. Trīs no tiem atrodas Rīgā un pa vienam Jelgavā, Jūrmalā, Rēzeknē, Ilūkstē un Daugavpilī.
Ar trim no tiem vistiešākā saistība ir Latvijā ļoti pazīstamam tēlniekam Kārlim Zemdegam (04.07.1894.–09.11.1963.), kurš kļuva slavens tieši pateicoties savas dzīves izcilākajam darbam – kapa piemineklim, kas 1935. gadā tika uzstādīts J. Raiņa apbedījuma vietā.
Neliels, bet visnotaļ reālistiskā manierē veidots K. Zemdegas granīta busts 1957. gadā uzstādīts Raiņa parkā Jelgavā. Tas skaidrojams ar to, ka dzejnieks kādu savas dzīves posmu šajā pilsētā dzīvoja kopā ar māti un vecāko māsu.
Kārlis Zemdega aktīvi piedalījās arī otrā Rīgas pieminekļa izveidē, kas par godu J. Raiņa 100. dzimšanas dienai tika uzstādīts Esplanādē (iepriekš – Komunāru laukums). Lai gan pats meistars nomira divus gadus pirms pieminekļa atklāšanas, viņa ieguldījums bija tik liels, ka daudzās publikācijās tieši viņam tiek piedēvēta šī 1965. gada monumenta izveide.
Jūrmalā, Majoru rajonā, 1990. gadā uzstādīta tēlnieku Jura un Zigrīdas Rapu radošā un dzīvesbiedru dueta veidota metāla instalācija, kas veltīta Raiņa un Aspazijas radošajam un dzīves ceļam.
Bronzas instalācija „Divi Raiņi”, kuras autors ir mūsdienu latviešu tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše (dzimis 08.02.1969.), uzstādīta 2018. gadā Rīgā, tieši pretī Nacionālajai bibliotēkai.
Šai tēmai veltīts mūsu atsevišķs plašs raksts, kuru var lasīt, spiežot uz saites.
Skatīt vairāk15.12.2024.
6.
Pirmais bērns Pliekšānu ģimenē, Fricis Pliekšāns (1857–1860), nomira agrā bērnībā. Apbedījuma vieta nav saglabājusies.
Nākamais zēns Kārlis Pliekšāns (1862) nomira savā dzimšanas gadā. Apbedījuma vieta nav saglabājusies.
– Tēvs Krišjānis Pliekšāns (1829–1891) nomira „ārpus mājas”, visticamāk, kādā izklaides vietā. Apbedīts Daugavpilī, Luterāņu kapos. Kaps ir kopts, uz tā uzstādīts masīvs akmens krusts uz mākslinieciski izstrādāta cokola. Apbedījuma vietu ieskauj kalta metāla sētiņa.
– Vecākā meita Līze Pliekšāne (05.04.1854.–28.01.1897.) nomira Jelgavā, daudzus gadus ciešot no podagras. Zemes klēpī guldīta 08.02.1897. Nebija precējusies. Apbedījuma vieta nav saglabājusies.
– Māte Dārta Pliekšāne (1828–1899) mūža nogali pavadīja jaunākās meitas ģimenē, kamēr Dora sekoja nometinājumā uz Vitebsku savam vīram Pēterim Stučkam (1865–1932), kurš tur bija izsūtīts pēc tiesas lēmuma par pretvalstisku darbību.
Konkrēta apbedījuma vieta ir zudusi, taču zināms, ka viņa tika apglabāta Vecsemejonovas kapu luterāņu sektorā. 1991. gadā kapu teritorijā tika uzstādīts tēlnieka Viļņa Titāna (1944–2006) veidots piemiņas akmens.
– Jaunākā meita Dora Stučka (27.08.1870–09.05.1950) nomira Rīgā un par valsts līdzekļiem tika apbedīta Raiņa kapos, blakus sava vecākā brāļa panteonam.
Skatīt vairākNo pieciem Krišjāņa un Dārtas Pliekšānu bērniem pēcnācēji bija tikai Jānim Rainim. Viņa ārlaulības dēls izrādījās topošais teātra un kino aktieris Miervaldis Ozoliņš (17.03.1922–08.05.1999), kurš uzvārdu ieguva no audžuvecākiem.
7.
Jāņa Raiņa un Aspazijas laulība bija bezbērnu. Pastāv daudz pieņēmumu par iemesliem, kāpēc tas tā notika. Tomēr pēc atgriešanās no emigrācijas Latvijā 1920. gadā Rainis iepazinās ar Olgu Kļiģeri (26.06.1898–21.09.1990). 1922. gadā viņu savienībā piedzima zēns.
Turpmāk Rainis savai jaunajai mūzai veltīja dzejoļus, rakstīja vēstules, centās motivēt viņu tālākai pašizaugsmei, par ko internetā atrodams daudz informācijas. Jāpiebilst vien, ka tūlīt pēc piedzimšanas Aspazija noorganizēja bērna nodošanu savas senas paziņas, kādreizējās brāļa līgavas, bezbērnu ģimenei. Šī sieviete visu mūžu bija strādājusi par šuvēju un bija precējusies ar sētnieku.
Jāatzīmē, ka mums pagaidām nav izdevies atrast nekādu informāciju par to, ka Rainis būtu ticies ar savu dēlu vai kaut kā viņu pieminējis, vai piedalījies viņa audzināšanā. Izņemot, iespējams, materiālo nodrošinājumu, kas bērnu pieņēmušajai ģimenei uzlabojās tiktāl, ka viņi varēja atļauties vasarās īrēt vasarnīcu Jūrmalā.
Tajā pašā laikā Raiņa un Aspazijas laulība tika saglabāta, un tieši Aspazija turpināja uzturēt attiecības ar savu draudzeni, kura bija adoptējusi zēnu. Pēc Raiņa nāves attiecības starp Aspaziju un Olgu arī nepārtrūka, bet kļuva pat īpaši uzticēšanās pilnas. Tāpēc var teikt, ka Aspazijas progresīvie feministiskie uzskati pilnībā izturēja dzīves pārbaudi.
(Sīkāk par to var uzzināt rakstā 'Rainis un viņa mēness meitiņa').
8.
Sākot ar 2015. gadu, dzimtas koku pētnieks Aigars Stafeckis publicē informāciju, kas ļauj pieņemt, ka Krišjānim Pliekšānam bijusi ārlaulības meita Māra Pliekšāne, kurai viņš devis savu uzvārdu. Šīs sievietes pēcnācēju skaits izrādījies diezgan kupls.
9.
Saziņas valodas Pliekšānu ģimenē, visticamāk, bija divas – latviešu un vācu.
Jānis Rainis un viņa māsas mācījās skolā vācu valodā. Turklāt tēvs viņiem pat aizliedza draudzēties un spēlēties ar muižu latviešu bērniem. Tas vēlāk ļāva Jānim Rīgas ģimnāzijā un Dorai universitātēs sekmīgi turpināt izglītību tieši vācu valodā. Taču neapstrīdams ir fakts, ka viņi abi bija ļoti apdāvināti valodu apguvē un vēlāk patstāvīgi izcili apguva arī krievu valodu.
Turklāt J. Rainis runāja latgaliešu, lietuviešu un baltkrievu valodā. Nedaudz zināja itāļu valodu un varēja sazināties jidišā.
Viņa dzīvē bija periods, kad viņš nopietni apsvēra jautājumu, kurā valodā akcentēt savu jaunradi – vācu vai krievu. Un tikai vēlāk viņš izvēlējās latviešu valodu.
10.
Raiņa talantam pieder Johana Volfganga fon Gētes filozofiskās drāmas „Fausts” labākais tulkojums latviešu valodā. Jau 127 gadus literatūrzinātnieki un valodnieki vienprātīgi atzīst viņa darbu par izcilu. Tajā pašā laikā mums nekur un ne reizi nav nācies sastapt viņa izdomāto latviešu literārās valodas vārdu sarakstu. Ir zināms, cik daudz sarunvalodas vārdu izdomāja J. Alunāns un A. Kronvalds, bet par Raini šādu informāciju mums vēl nav nācies atrast. Pat dīvaini...
Bet pēc lietu loģikas izdomāts vārds vēl ir jāpopularizē. Lietotājiem ir jāzina tā nozīme un jāizmanto šis vārds ikdienas dzīvē. Citādi vārds vienkārši neieiesies! Un dzirdētais teksts paliks nesaprasts.
Tad cik vārdu ir izdomājis Rainis?
11.
Uz Šveici viņš emigrēja un nodzīvoja tur 14 gadus ar viltotiem dokumentiem uz Artūra Nagliņa vārda. Turklāt viņš pats sevi uzskatīja par eiropieti.
12.
J. Rainis un Aspazija apprecējās 1897. gada Ziemassvētku priekšvakarā, kad viņš atradās ieslodzījumā par pretvalstisku darbību.
Viņa māsa Dora un Pēteris Stučka apprecējās Daugavpilī 1897. gada 28. aprīlī, kad J. Rainis vēl bija brīvībā. Taču Doras un Aspazijas attiecības bija tik naidīgas, bet Raiņa un Stučkas – tik saspīlētas, ka jaunākā māsa un jaunības labākais draugs Rainim un Aspazijai par to pat nepaziņoja.
13.
1891. gada 4. februārī par disertāciju romiešu tiesību vēsturē „LEX IUSTINIANA” Jānis Pliekšāns ieguva tiesību zinātņu kandidāta grādu.
14.
Biogrāfiskajā dokumentālajā romānā „Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves” tiek izteikts pieņēmums, ka Raiņa senči no tēva puses varētu būt gūstekņi no Novgorodas puses, kuri nonāca mūsdienu Latvijas teritorijā aptuveni 1450. gados. Taču mēs šo informāciju nekādi nevaram komentēt.
15.
Mūsdienu latviešu valodas pētnieki atzīmē, ka J. Raiņa talanta nozīme latviešu valodai ir salīdzināma ar V. Šekspīra ieguldījumu angļu vai A. Puškina krievu literārajā valodā. Tajā pašā laikā nopietnu, daudzsējumu Raiņa darbu izdevumu nav nemaz tik daudz.
Tā laikposmā no 1920. līdz 1940. gadam vienīgais viņa darbu izdevums ārzemēs bija neliels lirikas krājums vācu valodā.
Vēlāk viņš pats sagatavoja drukai 11 sējumu jubilejas izdevumu, kas nāca klajā Latvijas brīvvalsts laikā no 1925. līdz 1931. gadam.
Padomju laikā publicēti: 14 sējumu izdevums 1947.–1951. gadā un 30 sējumu izdevums 1977.–1990. gadā.
Un šeit mums godīgi jāatzīst, ka Raiņa dzejas lasīšana ir vismaz intelektuāla nodarbe. Kā mēdz teikt – „ne vidusmēra prātiem”, ko atzīmē daudzi literatūrzinātnieki. Tāpēc viņa jaunrades cienītājiem parasti ir laba izglītība un izkopta gaume. Kombinācija, kas mūsdienās – pēc literatūrzinātnieku un mākslas zinātnieku atsauksmēm – sastopama ne pārāk bieži. Un tāpēc – lai ko arī nerunātu pretī – mūsdienu Latvijas sociumā Raini par populāru dzejnieku nenosauksi. Nestrīdēsimies ne ar vienu, taču materiālu vākšanas procesā šim rakstam mums neizdevās sastapt nevienu reālu Raiņa jaunrades mīļotāju-cienītāju, kura zināšanas sniegtos tālāk par skolas programmas kursu.
Jā, Raini turpina izdot. Nelielos apjomos, izlases, kuras var izmantot kaut vai skolas programmas apguvē. Taču „proletariāta cīņas” tēma par savām tiesībām pašlaik ir tik nepopulāra un noklusēta, ka mūsdienu jaunatnei tā ir pilnīgi neinteresanta. Tāds kā „vakardienas stāsts” uzvarējušajam patērētāju sabiedrības veidošanas kursam.
Rezultātā mums pagaidām nav izdevies noskaidrot precīzu nozīmīgāko Raiņa darbu izdevumu sarakstu. Dažādās publikācijās tiek sniegta atšķirīga informācija par vienu un to pašu izdevumu. Acīmredzot publikāciju autori pārraksta viens no otra tās pašas neprecizitātes. Kas, pilnīgi iespējams, gadās arī mums.
Un tas tikai apstiprina mūsu izteiktos secinājumus.
30.12.2024.
16.
Goda nosaukums „Latvijas PSR Tautas dzejnieks” Rainim tika piešķirts 1940. gadā (pēcnāves) ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu. Šis dekrēts tika pieņemts 11.09.1940., bet izsludināts 11.12.1940.
- Nosaukums „Latvijas PSR Tautas rakstnieks” ieviests 1945. gada 4. jūlijā.
- Nosaukums „Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks” ieviests 1941. gada 20. februārī.
- Datums, kad ieviests nosaukums „Latvijas PSR Tautas mākslinieks”, Vikipēdijā nav norādīts.
17.
Divi ieraksti J. Raiņa dienasgrāmatā 10.07.1919.
– „Sen jau vairs nerakstu neko savu, esmu pametis arī citus darbus. Drūma, nejauka sajūta. Saprāts saka, ka jāpabeidz iesāktais, bet manī kaut kas pretojas: gribas rakstīt jaunu. Varbūt arī vienkārši slinkums.”
„Rakstu vārdus, kas nobrieduši gadiem: būt stipram, uzvarēt visus savus ienaidniekus, visus nelabvēlīgos apstākļus, uzvarēt pašu ļaunumu. Vienmēr atjaunoties, būt jaunam, stipram, veselam un neizsakāmi laimīgam. Man vienmēr jābūt kopā ar progresu, jākļūst un jāpaliek par visas pasaules literatūras vadošo garu. Man ir mīļotā – Inyņa (Aspazijas mīļvārdiņš), mana mīļā tauta, mīļā pasaule, draugi un mīļie... Man jāpārvērš mana mīļā Latvija par brīvu, politiski un ekonomiski neatkarīgu valsti vēl šogad; man tā jāpadara par pasaules pirmo nākotnes valsti; jāpadara tā laimīga. Man jākļūst par tās pirmo prezidentu vēl šogad; man jākļūst par Latvijas, Krievijas un Eiropas prezidentu vēl šogad. Būt stipram un uzvarēt, kļūt par pasaules un proletariāta pirmo dzejnieku, pirmo Eiropas valdnieku, pirmo jauno Cilvēku. Man jākļūst par nākotnes proletāriskās dramaturģijas, lirikas, epikas pamatlicēju un radītāju. Man jānodzīvo trīs simti gadu pilnīgā veselībā, garīgā un miesīgā, ar tīru sirdsapziņu, jāsaņem Nobela prēmija, jākļūst pasakaini bagātam. Vēl šogad mani jāsauc glābt revolūciju un sociālismu Latvijā un Krievijā. Man tie jāglābj, jākļūst par latviešu, krievu un Eiropas republikas prezidentu vēl šogad. Man ir pienākums atrast pareizo ceļu politikā, jaunradē un manu darbu izdošanā. Man pietiks spēka izpildīt savu sūtību, man vienmēr pietiks drosmes tiekties pēc vislielākajiem mērķiem, prasīt no sevis visaugstāko.”
18.
Jāņa Raiņa dzeju tulkojuši labākie krievu dzejnieki, tostarp Valērijs Brjusovs un Anna Ahmatova.
Turklāt, ja V. Brjusovs mūža nogalē tulkoja no 20 (!) valodām, bet 6 (!) Eiropas valodas pārvaldīja perfekti, tad ar A. Ahmatovas tulkojumiem ir daudz neskaidrību. Jo ar parakstu „ANNA AHMATOVA” tika publicēti 6–7 dzejnieki. Tostarp arī pati A. Ahmatova. Oficiāli viņa ir tulkojumu autore, tostarp no armēņu, korejiešu, ķīniešu un pat ēģiptiešu valodām.
19.
Lielajā vietnē „Saruna par Rīgu” ir publicēta atsevišķā forumā izdalīta informācija par J. Raini. Turklāt publikāciju sākums datēts ar 24.05.2005., bet pēdējais ieraksts veikts 28.12.2024. Un tieši tur mēs aizguvām interesantu informāciju par instalāciju „Divi Raiņi”. Un divas šo informāciju ilustrējošas fotogrāfijas.
Mēs nevaram apgalvot, ka projekta autori ņēma vērā vēsturisko faktu, ka darbība notiek ar 98 gadu starpību praktiski tajā pašā vietā. Taču fotogrāfijas uz to norāda visai daiļrunīgi.
Turklāt šajā pašā forumā ir apkopots patiešām daudz dažādas informācijas par J. Raini. // meklētājs: (RAINIS (Pliekšāns) Jānis (latviešu dzejnieks) //
15.01.2025.
20.
Pētot Pētera Stučkas un Jāņa Raiņa ciltskoku, mēs jau divreiz esam saskārušies ar dokumentētiem šādu laulību savienību gadījumiem:
brāļu Krišjāņa un Andreja Pliekšānu laulībām ar māsām Doru un Lību Grikovskām-Griķmalēm.
brāļu Jāņa un Jēkaba Stučku laulībām ar māsām Ievu un Ilzi Liģerēm.
Kas, starp citu, kļuva par vēl vienu biogrāfisku detaļu, kas vieno Pēteri Stučku, Jāni Raini (1865–1929) un Doru Stučku (dzimusi Pliekšāne, 1880–1950).
Atjaunots 28. marts 2026
