1997. gadā Rīgā par godu Fricim Brīvzemniekam (lat. Fricis Brīvzemnieks) tika uzslieta koka piramīda. Tas nav piemineklis, ne kenotafs un pat ne... Ne kas? Tad nu visu pēc kārtas.
Starp Olaini un Rīgu atrodas ciemats Medemciems. No tā izveidošanās vēstures ir zināms, ka šis nosaukums sasaucas ar šajās vietās 3400 ha platībā esošajiem Medema purviem. Kas, savukārt, sasaucas ar Kurzemes un Zemgales hercogistē slaveno grāfu Medemu dzimtas uzvārdu.
Šajā dabas purvu kompleksā savu sākumu rod nelielā upīte Mārupīte, kas tālāk ietek Daugavā tieši netālu no mūs interesējošās vietas.
Savā tecējumā Mārupīte piepilda Rīgā slavenos, savstarpēji savienotos Māras dīķus (lat. 'Māras dīķi'), kas atrodas pilsētas robežās un tiek izmantoti pilsētas saimniecībā jau vairākus gadsimtus. Sākot no 1226. gada, kad šajā vietā pirmo reizi tika uzbūvētas ūdensdzirnavas.
Internetā pastāvīgi izskan informācija, ka dzirnavas uzreiz ieguva nosaukumu „Rīgas bīskapa dzirnavas” (lat. 'Rīgas bīskapa dzirnavas'). Tomēr, visticamāk, nosaukums skanēja kā „Rīgas bīskapa sudmala”, jo latviešu vārds „dzirnavas” tajā laikā, visticamāk, vēl nepastāvēja un tika izdomāts un ieviests apritē ievērojami vēlāk.
Pirmos 350 savas pastāvēšanas gadus dzirnavas piederēja Rīgas konventam. Turklāt, neskatoties uz pakāpenisku īpašnieku maiņu, dzirnavas pārtrauca savu darbību tieši kā dzirnavas tikai 1924. (!) gadā. Pēc tam dīķu kompleksu pārvērta par aktīvās atpūtas zonu rīdziniekiem, kur varēja braukt ar laivām, peldēties īpaši ierīkotā vietā, bet ziemas laikā slidot.
Taču sākotnēji „iekoptie” jeb īpaši izveidotie dīķi ieguva oficiālo nosaukumu „Marijas dīķi”, jo šīs zemes iekarojušie ģermāņi piederēja pie kristīgās ticības. Un visas viņu iekarotās baltu zemes katoļu baznīca pasludināja ne citādi kā par „Jaunavas Marijas zemi” un tās tika iekarotas viņai par godu. No šejienes arī tradīcija, kuru neviens nepārkāpa.
Šo zemju pamatiedzīvotāji turpināja godāt pagānu dievieti Māru, ienācēji kristieši godāja Jaunavu Mariju, un savstarpēji sasaucošies vārdi Māra–Marija pakāpeniski iegāja kopējā valodas apritē. Un vairs neviens neatceras, kad nosaukums „Māras dīķi” kļuva oficiāls. Lai gan, piekritīsiet, ir diezgan dīvaini pieļaut no patiesi ticīgo ortodoksu puses, kuri dedzināja nepakļāvīgos uz sārtiem par ķecerību, šādu jēdzienu sajaukšanu. Pat ņemot vērā šo abu vārdu līdzīgo skanējumu.
Pakāpeniski pilsēta paplašinājās, un dzīvojamie kvartāli sāka parādīties arī Rīgas Pārdaugavas daļā. Sakarā ar to 1844. gadā tika ierīkota iela, kas ieguva nosaukumu „Marijas Dzirnavu iela” (kriev. 'ул. мельницы Марии'), kas ar šādu nosaukumu pastāvēja līdz 1921. gadam. Pēc tam divus gadus tā tika dēvēta par „Sudmalu” ielu (vārda „dzirnavnieks” analogs kuršu valodā).
Savukārt Krišjāņa Barona (1835–1923) nāves gadā, kad slavenā folklorista vārdā pārdēvēja Suvorova ielu, kur viņš dzīvoja savas dzīves pēdējos gadus, tika nolemts Rīgā iemūžināt piemiņu arī par K. Barona līdzgaitnieku jaunlatviešu kustībā. Un tad nosacītā „Dzirnavnieka” ielai piešķīra nosaukumu „Brīvzemnieka”. Kas nezinātājiem arī īpaši daudz neko neizteica, jo tulkojumā no latviešu uz krievu valodu šis vārds nozīmē jēdzienu „Brīvi dzīvojošs uz zemes” vai, iespējams, „Brīvs zemnieks”. Bet vācu variantā tas skanēja kā „Treuland”, kas burtiski nozīmē „Zemei uzticīgais”. Turklāt Fr. Brīvzemnieka īstais uzvārds tieši arī bija „Treuland”. Bet „Brīvzemnieks” ir slavenā jaunlatvieša radošais, politiskais vai pasaules uzskata pseidonīms.
Šeit mēs uzskatām par vajadzīgu atgādināt, ka grieķu vārds „PSEUDONYM” ir veidots no diviem vārdiem: „PSEUDO” – tulkojumā „meli” un „NYM” – tulkojumā „vārds”. Bet vispirms tomēr „meli”.
Šādam ielas nosaukumam piekrita visas viena otru nomainošās varas līdz pat 1987. gadam. Kad no Latvijas teritorijas aizejošā padomju Latvijas vara nolēma kaut kāda iemesla dēļ pastiprināt zināmu efektu, un nosaukumā tika ieviests precizējums – „Friča Brīvzemnieka iela” (kriev. 'ул. Фрициса Бривземниекса').
Izdarīsim vēl vienu atkāpi un atgādināsim, ka jebkurš piešķirtais nosaukums ir ne tikai priekšmeta, darbības, parādības, noskaņojuma apzīmējums... Bet arī vairāk vai mazāk precīzs impulss mums izskanējušās informācijas uztverei. Kā piemēru var minēt vārdus „ZĀLE” un „ZAĻA”, kad katrs no šiem atsevišķi dzirdētajiem vārdiem rada mūsos, šķietami, absolūti loģisku asociatīvo ķēdīti: „ZAĻA ZĀLE” vai „ZĀLE ZAĻA”. Un tātad „DZĪVA” vai pavisam svaigi nopļauta. Lai gan patiesībā, no kurienes mēs varam droši zināt, par ko realitātē ir runa, un no kurienes zināt, ka tā patiešām ir „ZĀLE” un tā patiešām ir „ZAĻA” un „DZĪVA”? Tikai no tā, ka mūs tā ir iemācījuši tie, no kuriem mēs šo informāciju esam saņēmuši. Un vai tieši uz šādiem psiholoģiskiem efektiem nav iespējams iedarboties uz psihi un turpmāk izraisīt šīs iedarbības uzdotās psiholoģiskās reakcijas?
Bet tagad mēģināsim izveidot asociatīvo ķēdīti no mūsu jau izskanējušās informācijas. Turklāt daļēji baznīcas sprediķa veidā. Tātad:
Starp Rīgu un Olaini atrodas plašs purvs, kas neatminamos laikos piederēja bruņiniekiem no Medemu dzimtas.
No šī purva iztek un tālāk ietek galvenajā, katram latvietim svētajā upē Daugavā, nelielā upīte Mārupīte. Nosaukta par godu vai sasaucoties ar visu etnisko latviešu visvairāk godātās pagānu dievietes Māras vārdu. Turklāt upju toponīmi saglabājas no seniem laikiem. Tātad, pilnīgi iespējams, arī purva toponīms. Un tātad ir pilnīgi iespējams, ka arī purvs piederēja bruņiniekiem Medemiem jau izsenis.
Tieši pirms mūsu minēto upju saplūšanas Mārupīte piepilda ar savu ūdeni Marijas dīķus (Jaunavas Marijas, mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Mātes). Jo var droši pieņemt kā faktu, ka dīķi tika izveidoti mākslīgi, jau pēc ģermāņu atnākšanas šajās zemēs. Turklāt tieši kā hidrotehniska būve, kas uzcelta un 700 (!) gadus izmantota paredzētajam mērķim, pirmkārt, kā ūdens uzkrājējs. Kas bija nepieciešams iedzīvotāju dzīvības nodrošināšanai ļoti vajadzīgā dzirnakmens mehānisma veiksmīgai 700 gadu (!) funkcionēšanai. Un, ja reiz viss tik veiksmīgi sakrita, tātad lieta ir laba, DIEVA svētīta. Un tātad TAISNĪGA, proti, „TAISNA” un darīta „pēc TAISNĪBAS”. Bet TAISNĪBA vienmēr ir tikai tam, kuru ir svētījis DIEVS. Jo viss, kas tiek darīts šī DIEVA vārdā, ir lemts panākumiem un veiksmei. Un tā kā pagānu dievu ir daudz, bet KRISTUS ir viens un stiprāks par viņiem visiem kopā, tātad viņš arī ir īstais VALDNIEKS un īstais DIEVS. (Šķiet, ka šādu loģisku secinājumu ķēdīti vairāku gadsimtu valdīšanas laikā varēja iestāstīt pat visneuztverīgākajiem oponentiem. Tostarp arī caur baznīcas sprediķiem).
Neapstrīdamo faktu, ka Mārupīte piepilda Marijas dīķus, pēc šo vārdu līdzīgā skanējuma pilnīgi var traktēt tā, ka jau izsenis upīte bija Marijas upīte. Bet purvi jau toreiz bija Medemu purvi. Un tikai grēkā krišanas brīdī dažas nomaldījušās dvēseles apšaubīja šo acīmredzamo pieņēmumu. Bet tas, kuram ir TAISNĪBA, vienmēr spēs pierādīt savu neapstrīdamo TAISNĪBU, un visi pārējie tiks apkaunoti. Jo hidrotehniskie un mehāniskie brīnumi nevainojami darbojas gadsimtiem ilgi! Un vai tas nav labākais pierādījums pār tiem nolaižamajai Svētībai! Un tātad ir neapstrīdami, ka dzirnavu komplekss, kas saucās „Rīgas bīskapa dzirnavas” un ko PESTĪTĀJS svētījis tieši caur „Svēto Baznīcu”, ir svētība visas pilsētas dzīvei. Kāds vēlas mēģināt to apgāzt?
Savukārt fakts, ka agrāko „Marijas dzirnavu” ielu pārdēvēja vārdā no izzudušās kuršu valodas, liecina tieši par to, ka viss, ko Svētījis īstais DIEVS, ir svētīgs tiem, uz kuriem attiecas Viņa Svētība. Un tātad izpelnīties šo Svētību ir priecīgi un glābjoši jebkurai dvēselei. Pat tādai, kas nāk no pagāniskas un stūrgalvīgas tautas, kādi bija kādreiz šajās zemēs dzīvojošie kurši. Un kas izzuda no dzīves savas pretošanās dēļ Patiesās Gaismas nesējiem. Un tātad nevis ienācēji ģermāņi viņus iznīcināja, bet viņi paši izvēlējās savu postošo ceļu, pretojoties Tā gribai, Kas Sūtījis Savus Karavīrus.
Bet tie no viņiem, kuri ieticēja un pieņēma KRISTU kā savu Pestītāju, saglabāja sevi un savas dvēseles nākamajai dzīvei. Un par piemiņu šādiem izglābtajiem arī ir nosaukta iela, kas ved uz Svētīto vietu. Jo Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi.
Bet kas ir „dzirnavnieks-Sudmalis”? Tas ir tas, kurš pa graudiņam, pa graudiņam samaļ Dieva svētīto ražu nākotnes Dieva svētītajā Maizē. Kas ir visas mūsu laicīgās miesīgās dzīves pamatā...
Bet kas ir folklorists, jaunlatvietis Fricis Brīvzemnieks? Tas ir tas, kurš pa burtiņam, pa mazam dzejolītim, pa īsai tautasdziesmai-dainai, pa vienkāršai bērnu pasaciņai vāca un atgrieza dzīvē kādreiz zaudētos tautas vēstures un pagājušo paaudžu gudrības dārgumus. Kas bija nepieciešami etniskās kopienas „latviešu TAUTA” veidošanai un rašanās procesam.
Mums nav nekādas informācijas par to, uz kāda pamata „Sudmaļu” iela 1923. gadā tika pārdēvēta par „Brīvzemnieka ielu”. Taču mēs droši zinām, ka katrā valstī pastāv un pastāvīgi darbojas nosacīta „heraldikas komisija”. Kuras pienākumos ietilpst jebkādu valsts heraldikas simbolu un to nesēju izstrādes organizēšana, apstiprināšana un izmantošana. Sākot no naudaszīmēm un beidzot ar varas pārstāvju formas tērpu pogām. Un kur nu vēl toponīmiskie nosaukumi un pilsētu ielu nosaukumi, kurus nekādi nevar piešķirt bez atbilstošiem apstiprinājumiem un atļaujām. Tas nozīmē, ka mūsu izteiktie pieņēmumi pilnīgi varēja atbilst patiesībai. Turklāt, atkārtosimies, šajā konkrētajā gadījumā jau 800 (!) gadu garumā.
(Un vēl viena nianse. Pagājušo gadsimtu laikā informācija par Rīgas Marijas-Māras dzirnavām pilsētnieku apziņā ir tik ļoti nostiprinājusies, ka kļuvusi par tirdzniecības zīmolu. Un jau mūsdienās Marijas un Dzirnavu ielu krustojumā uzceltais dzīvojamais komplekss tika nosaukts tieši šādā neviennozīmīgā vārdā – „Marijas Dzirnavu nams”.)
Pilsētvides objekta, kāda ir Friča Brīvzemnieka ielā uzstādītā instalācija, galvenā informatīvā daļa ir izgatavota no četriem ozolkoka baļķiem, kas konstrukcijas augšdaļā savienoti vienā punktā. Pēc analoģijas tie, iespējams, simbolizē četras mūsdienu Latvijas sastāvdaļas – Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz kokā iegriezto attēlu jēgu, tā simbolizē Latvijas NĀCIJAS vienotību, bet ne latviešu TAUTU, kas sastāv no piecu TAUTĪBU pēctečiem – kuršiem, zemgaļiem, lībiešiem, latgaļiem un sēļiem. Un ne Latvijas valsti, kas izveidota 1918. gadā no trīs Krievijas guberņu – Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas – sastāvdaļām.
Rīga, 2025. gada oktobris
Rīga, 2025. gada oktobris
Rīga, 2025. gada oktobris
Rīga, 2025. gada oktobris
Rīga, 2025. gada oktobris
Rīga, 2025. gada oktobris
Analizējot kokā izgriezto informāciju, var pieņemt, ka visa instalācija simbolizē šajās zemēs notikušo 800 gadu ilgo sociālo procesu nepārtrauktību un pēctecību. Savukārt pats Fr. Brīvzemnieks tiek pozicionēts kā latvijietis, kurš devis milzīgu ieguldījumu Latvijas nacionālās valsts veidošanā. Taču nevis no jēdziena „tautība” kā ETNOSA / TAUTAS, bet gan no „tautības” kā NĀCIJAS. Uz ko būtībā arī bija vērsta visa jaunlatviešu rosīgā darbība.
Mums nav zināms, cik lielā mērā tēlnieks Ģirts Burvis (latviešu: Ģirts Burvis) bija brīvs tās formas izvēlē, kādā viņš ietērpa mūsu pausto informāciju. Aplūkojot internetā publicēto viņa darbu galeriju, var pieņemt, ka viņam bija pilnīga radošā brīvība ierobežoto tāmes izmaksu robežās. Galu galā tēlnieks Ģ. Burvis strādā ar dažādiem materiāliem, un koks ir tikai viens no tiem. Un nebūt ne tas ilgmūžīgākais. Mūsu aprakstītā instalācija jau tika pakļauta restaurācijas darbiem 2008. gadā, un, iespējams, kaut ko varēs glābt arī nākamreiz. Taču tik un tā šādu izstrādājumu izmantošanas laiks ir diezgan ierobežots.
2025. gada oktobris, Rīga
2025. gada oktobris, Rīga
2025. gada oktobris, Rīga
2025. gada oktobris, Rīga
2025. gada oktobris, Rīga
2025. gada oktobris, Rīga
2025. gada oktobris, Rīga
Turklāt jāņem vērā, ka mēs aprakstām veselu mākslas kompleksu, kurā ietilpst arī grunts uzbērums, kura augstums nav mazāks par diviem metriem. Tāpēc vizuāli instalācijai ir izteikta piramidāla forma ar pamatnes apkārtmēru ap 40 metriem... Kas, ņemot vērā akmens piramīdu Valpenē, kas celta 1990. gadā par godu Kr. Baronam un kurai ir līdzīgi parametri, jau raisa jautājumus par to, cik nejauša bija Fr. Brīvzemniekam veltītās piemiņas zīmes formas izvēle. Ņemot vērā faktu, ka abi jaunlatvieši ir apglabāti bijušajos Rīgas Lielajos kapos un viņu kapi ne tikai atrodas kaimiņos, bet, saskaņā ar oficiāli izplatīto informāciju, ir izvietoti viens otram blakus. (Tāpat kā Kr. Valdemāra (1825–1891) kaps ar virs tā uzstādīto obelisku un uz obeliska izvietoto fallisko simboliku). Un cik ļoti šiem izcilajiem latviešiem atbilst viņiem par godu uzcelto pieminekļu piramidālās formas.
Foto 2 + 2 + 2 (VALPENE + RĪGA + RĪGA)
Vēršam jūsu uzmanību uz to, ka esam uzskaitījuši vairāk nekā 15 vēsturiskus faktus, kas ir tieši saistīti ar vienu un to pašu vietu un kas nevis ir pretrunā, bet gan jēdzieniski papildina viens otru. Kuru rezultātā reālā vēsture dod vietu izdomātai vēsturei. Un paši sev uzdodam jautājumu – cik iespējamas ir šādas sakritības, vai arī kādam nolūkam tās varētu būt inspirētas?
Un tādā gadījumā vēl viens rīdziniekiem labi zināms vēsturisks fakts:
1919. gada 3. septembrī Rīgas centrā vācu varas iestādes uzstādīja koka pieminekli vācu zemessargiem, kas tautā ieguva nosaukumu „Koka Fricis” (bet mūsu aprakstīto apgaismotāju sauca „Fricis”). Tas pastāvēja tieši 4 mēnešus, tika apgāzts un sadedzināts, taču paspēja aiz sevis atstāt nicinoši nievājošu attieksmi. Un arī tā ir nejaušība?
Un lūk, šeit var vēlreiz atkārtot pašā raksta sākumā uzdoto jautājumu: ja tas nav piemineklis un nav kenotafs – kas tad tas ir?
raksts „Jaunlatviešu apbedījumu vietas”
raksts „Kas patiesībā ir mūsdienu latvieši”
raksts „Kr. Barona apbedījuma vieta”
raksts „Fr. Brīvzemnieka apbedījuma vieta”
raksts „Kr. Valdemāra apbedījuma vieta”
raksts no interneta „Kas un kāpēc jāzina par Koka Frici”
Publicēšanas datums: 10.03.2026.
Atjaunots 28. marts 2026
