menu

Apbedīšanas nams “KORAD”

Jelgava, Rūpniecības iela 16

+(371) 29456819 00-24
+(371) 26802777 00-24
https://www.korad.lv

Piemineklis jaunlatvieša Jura Alunāna apbedījuma vietā

13. 02. 2024

Nāves 160. gadadienā.

No visiem jaunlatviešu liberāli progresīvās kustības dibinātājiem Juris Alunāns aizgāja mūžībā pirmais no saviem biedriem, nesasniedzis pat 32 gadu vecumu. Ņemot vērā visus apstākļus, viņu apglabāt varēja tikai tuvinieki, un tas nozīmē, ka tieši viņi pieņēma lēmumu par to, kā tam jānotiek.

Tā kā pagājis ilgs laiks, nav saglabājusies ticama informācija par to, kā viss notika patiesībā, un vienīgās tiražētās, fragmentārās latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna (Pēteris Jūlijs Ādolfs, 1848–1912), Jura Alunāna brāļadēla, atmiņas, kas pierakstītas 46 gadus pēc paša notikuma, īpašu uzticību nevieš. Taču, ņemot vērā Jura kapa vietu un saglabājušās ziņas par Alunānu (Allunan) ģimeni, var droši pieņemt, ka viņš tika apglabāts pēc luterāņu kristīgajām tradīcijām. Tas nozīmē, ka dzimšanā vārdā Gustav Georg Fridrih nosauktais vispirms tika izvadīts Lielvircavas luterāņu baznīcā, kas atrodas kapsētā, un pēc tam atbilstoši apbedīts pie baznīcas sienas, burtiski 5–6 metru attālumā no baznīcas pamatiem. Tas pats par sevi liecina par godu, kas tika izrādīts viņam un visai Alunānu ģimenei.

Tomēr:

I. Nav nekādas informācijas, kāpēc viņš ir apbedīts tieši šajā kapsētā. Galu galā daudz tuvāk vecāku mājām „Kauļi” atrodas ļoti solīdie Sesavas kapi ar lielu luterāņu baznīcu. Un, ja (1858. gadā?) nomira viņa tēvs, pēc tam māsa Jūlija Doroteja (1829–1860), bet 1861. gadā nomira māte, tad būtu loģiski viņus apglabāt, piemēram, Sesavas kapos atbilstoši teritoriālajai un draudzes piederībai. Tā kā pašam Jurim savas ģimenes nebija un viņš nomira nabadzībā vecāku mājās, tad arī viņu, vecāku mīluli, būtu loģiski apglabāt blakus viņiem, lai visa ģimene būtu kopā. Taču tas nenotika, un mums atliek tikai minēt, kāpēc.

Jāsaka, ka mums joprojām nav izdevies atrast nekādu informāciju par J. Alunāna vecāku apbedīšanas vietu, kas, ņemot vērā Alunānu ģimenes materiālās iespējas un pieteikto izglītības un kultūras līmeni, ir visai dīvaini. Tāpat nav izdevies atrast nekādu bērnu un vecāku savstarpējo attiecību aprakstu. Arī par brāļu un māsu savstarpējām attiecībām Alunānu ģimenē informācijas nav nekādas. Turklāt viņu tēva dzīves dati dažādos avotos norādīti atšķirīgi. Savukārt par brāļa Edvarta (?–1887) un māsas Vilhelmīnes (?–1908) dzimšanas gadiem, tāpat kā par māsas Hedvigas Magdalēnes (1825–?) miršanas gadu, var tikai minēt...

Tajā pašā laikā ir acīmredzams, ka Alunānu ģimenes pārstāvji jutās kā vietējās kopienas locekļi. Tas izpaudās, piemēram, tajā, ka dēls Pēteris Jūlijs (1824–1868) daudzus gadus kalpoja par pagasta rakstvedi, tādējādi iekļaujoties lauku vidusslānī. Savukārt vecākais dēls Pēteris (Johans Pēteris, 1821–1904), apprecot Jelgavas birģermeistara meitu, ne tikai nodarbojās ar administratīvo pārvaldi pagasta mērogā, bet arī par saviem līdzekļiem uzcēla sabiedrisko kapliču vietējos Ežu kapos. Tie atrodas 800 metru attālumā no viņa nomātajām „Mazsesavas” mājām un teritoriāli tām pieder. Savukārt viņu vecāku mājas „Kauļi” atradās 1,5 km attālumā no šīs kapsētas. Vai tā nav atbilde uz jautājumu, kur Alunāni plānoja izveidot savu dzimtas panteonu un kur ir apglabāti ciltstēvi Andrievs un Ede (Andrievs & Hedviga Allunan)?

Internets atbild ar pilnīgu klusumu arī uz jautājumiem par to, kurš finansiāli palīdzēja slimajam un nestrādājošajam J. Alunānam pēc viņa vecāku nāves. Un, tātad, kurš organizēja viņa bēres un izvēlējās pašu apbedīšanas vietu. Vienīgais zināmais ir tas, ka viņš 1863. gada sākumā bija spiests atgriezties Kurzemē un apmetās pie brāļa Edvarta (Edvarts Andreis Vilhelms) 'Kauļu' mājās, kuras Allunanu ģimene nomāja kopš 1850. gada. Tur viņš arī nomira no hroniskas slimības saasinājuma.

II. Ilgu laiku nebija nekādas informācijas par to, kad un kādā secībā viņa apbedījuma vietā tika uzstādīti pirmie divi kapa pieminekļa elementi. Un, ja mēs zinājām, ka obelisku 1902. gadā uzstādīja nezināma persona, tad par to, kā un kad tur parādījās kapa plāksne, informācijas nebija nekādas.

Turklāt pēc apstrādes kvalitātes abi elementi ir pilnīgi salīdzināmi: abi ir izgatavoti no melna zviedru granīta un abi, visticamāk, pasūtīti Zviedrijā un atvesti uz Latviju jau gatavā veidā. Savukārt tas, kur un kas tos gravējis, palika pilnīgs noslēpums, jo abu elementu stils, izkārtojums un gravējuma šrifts sakrīt. Taču kļūdas datējumā rada pilnīgu neizpratni. Tā kā vajadzētu būt / 01.05.1832 – 06.04.1864 /, bet uz abiem elementiem attēlots / 29 marta 1832 – 06 aprili 1864 /. Kā gan to varēja nepamanīt Jura radinieki? Vai nezināt? Vai piekrist atstāt bez labojumiem? Vai arī tā nav kļūda?

Bet obeliska otrā pusē ir iegravēta epitāfija:

„Neaismirstamā zenšoņa zeenitaji.”

Mēs mēģinājām pārtulkot šo veclatviešu tekstu mūsdienu latviešu valodā un… radās aizķeršanās. Jo pat latviešiem uzreiz to izdarīt ir acīmredzami grūti, tik daudz nozīmju sevī nes divi no trim vārdiem. Rodas iespaids, ka Jura Alunāna talanta cienītāji 38 gadus pēc viņa nāves ir „nosūtījuši” viņam – vai visiem, kas redzēs šo uzrakstu – kādu „vēstījumu”. Proti:

Ja Juris dzīves laikā ar ko arī kļuva slavens, tad tā bija viņa tulkotāja darbība. Taču „TULKOT” jeb „PĀRCELT” var dažādi: var tulkot literārus tekstus vai tehnisko informāciju, var pārcelt večiņu pāri ceļam, var pārskaitīt naudu no bankas uz banku... Bet var mēģināt „PĀRCELT” veselu etnosu no vienas kultūras citā. Un vai tieši ar to pēc būtības nenodarbojās jaunlatvieši-folkloristi? Un, ja tā, tad kādu etnosu un uz kurieni mēģināja „PĀRCELT” vācu izcelsmes, audzināšanas un izglītības jaunlatvietis Gustav Georg Fridrih Allunan? Kopā ar visiem saviem biedriem liberāļiem pārliecināti un pat upurējoties nesot tautas masās kādu latviešu nacionālās atmodas ideju? Turklāt atmodas, kas pirmām kārtām notiek caur IZ-glītošanu un AUDZ-ināšanu, turklāt vēl jaun-IZ-veidotā latviešu sarunvalodā? Par kuras vairāk nekā 500 jaunu vārdu autoru arī tiek uzskatīts Juris Alunāns.

Jā, mēdz būt epitāfijas, kas veidotas jokpilnā formā, piemēram, „Tiksimies nākamajā dzīvē!”, „Uz redzēšanos!”, „Laimīgi palikt!” un tamlīdzīgi. Tāpēc mēs ļaujam katram pašam izlemt, kādā formā šis vēstījums ir izpildīts uz viņa pieminekļa. Bet paši mēģināsim formulēt epitāfiju krievu valodā:.. – „Neaizmirstamā vēstneša cienītāji” (tā, kurš atnesis vēsti, informāciju)... – „Neaizmirstamā censoņa cienītāji” (tā, kurš atradis kādus dārgus graudus)... Un abos gadījumos iznāk, ka piemineklis nav uzstādīts visas latviešu tautas vārdā, kuras lielākā daļa tajā brīdī maz ko zināja par tāda tēla eksistenci kā pirms gandrīz 40 gadiem mirušais J. Alunāns. Bet gan no kādas izglītotu un smalku viņa ģēnija cienītāju grupas...

Savukārt uz plāksnes reljefā šriftā uzrakstīts šāds Horācija citāts J. Alunāna tulkojumā:

Wiss jau newaru mirt,
Leela no nahwes man
Daļa taupita būs ...
Muhsa man laipniga
Galwa wainagu zel,
Wihtu no osoleem.
Pehz Horazija tulk. Juris Allunans
dsim. 29. martā 1832. g.,
mir. 6. aprili 1864. g.
Arī ne burtiski, bet latviski to varētu tulkot šādi:
Es viss nemiršu,
Daļa manis paliks nemirstīga...
Caur labo mūzu,
Kas man galvā uzlika vainagu,
Pītu no ozola zariem.
No Horācija tulkojis Juris Alunāns
dzim. 1832. g. 29. martā,
mir. 1864. g. 6. aprīlī

Ja salīdzina visu pieejamo informāciju par Jura izcelsmi, interešu loku, talantiem un spējām, reālajiem vai šķietamajiem nopelniem un sasniegumiem, tad filozofijas, ezotērikas un eksotērikas cienītājiem paveras plašas iespējas sengrieķu teksta analīzei un interpretācijai. Bet mēs vēlamies pievērst uzmanību atkārtotajai „kļūdai” datējumā. No tā izrietēja trīs varianti:

– Ja piemineklis tika uzstādīts vēlāk nekā plāksne, tas nozīmē, ka uzraksts tika automātiski, bez izmaiņām pārnests no jau esošā parauga. Un tas nozīmē, ka plāksni pirms daudziem gadiem uzstādīja radinieki. Bet viņi vislabāk zina savas ģimenes locekļa reālo dzimšanas datumu.

– Ja plāksne un piemineklis tika uzstādīti vienlaikus, tas nozīmē, ka 38 gadus visu laiku izcilākā latviešu tautas ģēnija kaps – bet 8 gadu laikā izdomāt vairāk nekā 500 sarunvalodā iegājušos un apritē esošus vārdus ir PASAULES slavas cienīgs sasniegums! – stāvēja nekopts un, pilnīgi iespējams, šajā laikā banāli pazuda. Un nekādu J. Alunāna pīšļu zem kapa plāksnes nav.

– Nu, bet ja plāksne tika uzstādīta jau pēc pieminekļa, tad visus jautājumus procesa dalībniekiem pat neuzskaitīt..

Tāpēc jautājums par to, kad patiesībā dzimis J. Alunāns, palika atklāts, jo nekādi negribējās ticēt radinieku kļūdai...

Savukārt gravējums uz obeliska un plāksnes ir veidots reljefā šriftā. Tas ir dārgs un skaists, taču ļoti nepraktisks. Tāpēc bez pastāvīgas pienācīgas kopšanas tas ātri nosmērējas un apaug ar sūnām. Pat uz vertikāli stāvoša obeliska, nemaz nerunājot par horizontāli guļošu plāksni. Un, tā kā pēdējo reizi piemineklis tika tīrīts vienlaikus ar akmens sētas uzstādīšanu, tad arī visas fotogrāfijas internetā, kurās teksts uz plāksnes ir salasāms, tika uzņemtas tieši tajā laikā. Turklāt šobrīd neuzmanīgs vērotājs var pat nepamanīt pašu faktu, ka uz plāksnes ir kāds gravējums.

III. Trešais kapa pieminekļa elements ir akmens sēta ap apbedījuma vietu. Tas ir jaunizveidojums, turklāt ļoti vienkāršs un nekvalitatīvs. 2011. gadā uzstādītā sēta jau praktiski ir zaudējusi pamatu, un granīta detaļas vienkārši guļ uz… uz tā, kas ir zem tām. Pārlieka taupība nepaliek bez sekām... Te pat nav par ko runāt.

Šajā vietā mēs plānojām rakstu arī pabeigt. Taču gandrīz negaidīti izdevās atrast vajadzīgo informāciju Jelgavā 1903. un 1910. gadā izdotajās brošūrās. Pirmā saucas „Jura Allunana peeminai” un satur vispārīgu informāciju par viņa dzīvi un viņam uzstādīto pieminekli. Savukārt otrā, kuras autors ir tas pats Ādolfs Alunāns, ir nedaudz bagātāka ar mūs interesējošo notikumu detaļām un saucas „Jura Allunana dzihve”.

Un lūk, tur, pirmkārt, ir publicēts „Kristišchanas apleeziba” noraksts, kas izdots 1847. gadā ar Jaunkalsnavas luterāņu draudzes mācītāja Aug. Debnera parakstu, no kura izriet, ka J. Alunāns dzimis 1832. gada 1. maijā un kristīts 1832. gada 9. maijā 7 liecinieku klātbūtnē. Turklāt brošūras autors atzīst, ka kļūdainā informācija pirmo reizi parādījās 1864. gada nekrologā un vairākkārt tika tiražēta citos avotos. Tā netika izlabota, jo nekrologu iesniedza radinieki... Savukārt tie, kas izgatavoja pieminekli, neko nepārbaudīja un šo informāciju izmantoja.

Otrkārt, Ā. Alunāns atzina, ka līdz pieminekļa uzstādīšanas brīdim apbedījuma vietā visus 38 gadus nebija nekādu piemiņas zīmju. Tas ir, tur bija tas, kas palicis pāri no parasta zemes uzkalniņa. Tātad Jura radinieki nemaz neplānoja labiekārtot viņa apbedījuma vietu. (Atgādināsim, ka 1908. gadā nomira pēdējā no Jura māsām Vilhelmīne Amālija; vecākais brālis Pēteris nomira 1904. gadā; bet jaunākais brālis Indriķis (Heinrihs Remperts Hanss) aizgāja mūžībā 1903. gadā. Un pilnīgi iespējams, ka neviens no viņiem viņa kapu nebija apmeklējis jau daudzus gadus). Savukārt kapu baznīcā ilgu laiku glabājās pēc bērēm palikušais metāla vainags ar lentu, taču pēc 20 gadiem no tā atbrīvojās...

Treškārt, brošūrā ir norādīts konkrēts kapa pieminekļa pasūtītājs. Šo funkciju veica Jelgavas Lauksaimniecības biedrība, un piemiņas piemineklis tika atklāts 1902. gada 20.10. (03.11.). Un kas kopīgs Jurim Alunānam ar Jelgavas Lauksaimniecības biedrību, turklāt vēl 38 gadus pēc viņa nāves? Un kāpēc šo svinīgo pasākumu ar savu klātbūtni nepagodināja tobrīd Rīgā dzīvojošie Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Dinsberģis?

Šķiet, ka šis ir tieši tas gadījums, kad sākotnējie patiesie pamudinājumi tiek mākslīgi „pārveidoti” koriģētā un uzstājīgi propagandētā ideoloģijā. Bet romantiķiem tas nav vajadzīgs...

Raksts par Juri Alunānu.

Atjaunots 28. marts 2026

Žurnālu raksti