menu

Apbedīšanas nams “KORAD”

Jelgava, Rūpniecības iela 16

+(371) 29456819 00-24
+(371) 26802777 00-24
https://www.korad.lv

Mākslinieks Johans Heinrihs Baumanis (09.02.1753–29.07.1832)

28. 04. 2026

Savulaik Baltijā ļoti pazīstamais animālists Johans Heinrihs Baumanis (Johann Heinrich Baumann, turpmāk — J. H. B.) dzimis Mītavā (Jelgavā) dižciltīgā vācu ģimenē, kuras senči bija ieceļojuši no Prūsijas. Viņa tēvs Joahims Baumanis (Joachim Baumann, 1712.09.01.–1759.01.01.), cēlies no Kēnigsbergas, dzimis tagadējā Lietuvas Klaipēdā, bija luterāņu mācītājs un vēlāk Kurzemes luterāņu baznīcas superintendents. Viņš bija precējies ar Durbes luterāņu mācītāja Dītriha Štāvenhāgena (Dietrich Stavenhagen, 1680.11.21.–1750.05.06.) meitu, kura Kurzemē bija ieradusies no Meklenburgas apgabala Vācijā. Viņas vārds bija Šarlote (Charlotte, 1718, Durbe – 1801.07.04., Salvena), un viņa piederēja pie pazīstamās pomerāņu Štāvenhāgenu dzimtas astotās paaudzes, kuras izcelsme izsekojama vismaz kopš 1470. gadiem.

Mācītājs Joahims Baumanis dzīvesvietu mainīja vairākkārt. Sākumā, 1740. gados, viņš tika norīkots uz Durbi, kur jau kalpoja mācītājs D. Štāvenhāgens. Tur Joahims iepazinās ar savu nākamo sievu, un viņiem piedzima pirmā meita Anna Marija (1745, Durbe – 1815, Mītava). Pēc tam visa ģimene pārcēlās uz Mītavu, kur 1750. gadā piedzima viņu otrā meita Šarlote Gotlībe Baumane. Pieņemts uzskatīt, ka pēc tam, 1753. gadā, netālu no Mītavas, Kurzemes luterāņu baznīcas vadītāja Vecsvirlaukas muižā, piedzima arī mūsu aprakstītais dēls J. H. B. Par vēl trim bērniem sīkākas ziņas nav saglabājušās.

Internetā var atrast ziņu, ka pats J. H. B. līdzās savam tēvam un tēvocim, Cēsu luterāņu mācītājam Heinriham Baumanim (Heinrich Baumann, 1716.04.28.–1790.11.07.), arī ieguvis atbilstošu teoloģisko izglītību Erfurtes universitātē, un viņa liktenis, šķiet, jau bija iepriekš izlemts. (Un šī versija mums šķiet visai ticama, salīdzinot ar pieņēmumu, ka viņš esot ieguvis filoloģisku izglītību. Ar tādu tēvu!) Taču studiju laikā Vācijā viņā atklājās īsts mākslinieka talants, ko atbalstīja Erfurtē pazīstamais animālists Jakobs Samuels Beks (Jacob Samuel Beck, 1715–1778). Ar to viņš galvenokārt arī iegāja vēsturē, ka 1773.–1776. gadā pie viņa glezniecību apguva nākamais ievērojamais baltvācu animālists J. H. Baumanis.

Starp citu, tieši viņam pieder vienīgais zināmais jaunā J. H. B. attēlojums, kas tapis 1774.–1776. gadā.

Pabeidzis studijas un atgriezies Kurzemē, J. H. B. pieņēma, kā tagad teiktu, nestandarta lēmumu un viņam noliktā garīdznieka ceļa, turklāt droši vien augstā administratīvā līmenī, vietā izvēlējās sev līdz tam neierasto mākslinieka, turklāt animālista, gaitu. To vidū, kuri nodarbojas ar glezniecību, šādu mākslinieku vienmēr ir mazākums.

Tomēr glezniecība J. H. B. nekad nebija stabils ienākumu avots, un ar to viņš nodarbojās savam priekam, lai gan laiku pa laikam pie viņa vērsās arī ar pasūtījumiem. Pamatienākumus viņš guva no muižu nomas un pārvaldīšanas. Proti, 1804.–1818. gadā viņš pārvaldīja Bramberģa muižu Daugmalē, kaimiņos Katlakalna draudzei. Viņa dzīves aprakstā par šo dzīves posmu sacīts daudz siltu vārdu. Savukārt 1818.–1832. gadā, atsacījies no šā peļņas veida, J. H. B. ar dzīvesbiedri pārcēlās uz Mazjumpravas muižu, kuru pārvaldīja viņu meitas pirmais vīrs. Tur viņš arī pavadīja savus pēdējos piecpadsmit dzīves gadus, veltot tos glezniecībai un literārajai darbībai.

Ir zināms, ka J. H. B. bija aizrautīgs mednieks un, meklēdams medību piedzīvojumus, izceļoja daudzas muižas Kurzemē, Vidzemē, mūsdienu Baltkrievijā un Krievijā. Tātad viņam bija plašs paziņu loks, un kā viesi viņu uzņēma ar prieku. Acīmredzot viņš bija ļoti sabiedrisks un patīkams sarunu biedrs un kompanjons. Un, visdrīzāk, arī visai aizraujošs stāstnieks un laipns kavalieris, kas mīlēja un prata novērtēt dzīvi un izmantoja tās patīkamas pavadīšanas iespējas.

Patiešām, laikabiedri viņu — mākslinieku, rakstnieku, lugu autoru, teātra iestudējumu veidotāju un jautru, barona Minhauzena garā rakstītu medību stāstu sacerētāju — pazina un augstu vērtēja. Turklāt ne bez pamata, jo kopš 1790. gada J. H. B. bija Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas īstenais loceklis. Vēl 1786. gadā, kļuvis par „brīvu, no neviena neatkarīgu zvēru un putnu gleznotāju”, J. H. B. tika īpaši pieminēts un no Krievijas Imperatoriskās mākslas akadēmijas vārda saņēma statusu „ieceltīts” par viņa iesniegto gleznu, kurā bija attēlots „Zaķis”. (Šeit mēs citējam izteikumu, ko paudis N. P. Kondakovs (1844–1925), izcilais krievu vēsturnieks, arheologs, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas un Imperatoriskās mākslas akadēmijas akadēmiķis, kurš uzskatīja par vajadzīgu tik personiski atsaukties uz notikumiem, kas viņam pašam bija risinājušies vairāk nekā gadsimtu iepriekš.)

Kā mākslinieks J. H. B. bija ļoti ražīgs, un pēc paša vērtējuma viņš uzgleznoja 1713 gleznas, no kurām tikai četri bija portreti un tikai viens — viņa paša. Tieši pēc tā mēs šodien varam spriest par viņa ārējo izskatu dzīves laikā.

Tomēr šajā gadījumā izveidojusies īsta „portretu jukas”, jo oficiālā informācija vēsta, ka pašportrets „Mednieks” tapis pēc 1820. gada, turpretī Ferdinanda Šēfera (Ferdinand Schafer, latviski — Šēfers, ?–?) litogrāfija uz papīra, kurā J. H. B. redzams acīmredzami jaunākā vecumā, bija zināma jau pirms 1820. gada. Savukārt vēl viens J. H. B. attēls, kurā suņa vietā piezīmēts molberts un kas apzīmēts kā „Mākslinieka J. H. B. portrets 100. nāves dienas gadadienā”, publicēts ar Eduarda Tonagela (Eduard Wilhelm Leopold Thonagel, 1840–1903), J. H. B. mazdēla, autorību. Iznāk, ka divi no viņiem ir „pārzīmējuši”.

No visām viņa gleznām līdz šai dienai viņa autorība ir pierādīta tikai 43 gadījumos. Bet raksta tapšanas brīdī mums izdevās atrast tikai dažas no tām.

Internetā tiek ziņots, ka Johana Heinriha Baumaņa interešu lokā ietilpusi latviešu valodas apguve un pat tās lietošana (!) praksē. Viņš to ne vien pratis, bet arī sarakstījis tajā vairākas lugas skatuves uzvedumiem. Taču atzīsim uzreiz: šo informāciju mēs pārpublicējam bez pārbaudes, jo pašlaik mūsu rīcībā nav nekādu tās apstiprinājumu. Un par šādas darbības iespējamo jēgu no Johana Heinriha Baumaņa puses — vai tie būtu eksotikas meklējumi, vai ieguldījums viņam kā muižas saimniecības pārvaldniekam pakļauto vietējo iedzīvotāju izglītošanā — mēs varam tikai minēt.

Mēs pieņemam, ka autori-literatūrzinātnieki, kuri apraksta Johana Heinriha Baumaņa literāro darbību latviešu valodā, bija domājuši viņa centienus izglītot un kulturāli veidot brīvi dzimušos vienkāršos ļaudis, Rietumeiropas kolonistu-pārcēlāju pēctečus, kaut arī viņi runāja vietējā „sužikā” — vārdnīcas un jēdzienu sajaukumā, kas atbilda viņu dzimtajām izloksnēm un no aborigēniem pārņemtajam vietējam dialektam. Nevis kā viņa mēģinājumu dot ieguldījumu pamatiedzīvotāju, kuri atradās dzimtbūšanas stāvoklī, izglītotā nākotnē. Jo, atgādināsim, dižciltīgais Johans Heinrihs Baumanis ģenētiski, mentāli, izglītības un sociālā stāvokļa ziņā piederēja pie šo zemju ienācēju — ģermāņu iekarotāju pēctečiem, kuri vairāk nekā sešus gadsimtus iznīcināja un pakļāva savai gribai šo zemju pamatiedzīvotājus. Un viņš pats, tāpat kā visi viņa priekšteči, tā vai citādi tajā apzināti piedalījās.

Bet, ja nu mēs savos secinājumos kļūdāmies un Kurzemes luterānisma elites garīdznieku pēctecis apzināti tiecās ierobežot tās šķiras un etnosa varu un tiesības, kas viņu bija radījusi, tad tieši viņš, nevis G. G. Merķelis, būtu uzskatāms par visu nākamo sociālo pārmaiņu priekšvēstnesi mūsdienu Latvijas teritorijā. Taču šādu Johana Heinriha Baumaņa literārās darbības latviešu valodā nozīmes vērtējumu mums nekur nav nācies sastapt. Tātad tomēr jāmeklē kaut kur pa vidu starp eksotiku un okulturalizēšanu. Turklāt no malas vērotāja pozīcijā un bez jebkādas atbildības par savu darbību. Vienkārši savam priekam.

Vēl viena noturīga Johana Heinriha Baumaņa aizraušanās bija atvadu runu teikšana... bērēs (!). Starp šai vietnei piederīgajiem ir pat trīs profesionāli sēru ceremoniju vadītāji, tādēļ mēs varam novērtēt šo viņa aizraušanos tieši no profesionālā skatpunkta. Un atzīmēt Johana Heinriha Baumaņa izteikti filozofiski vērojošo attieksmi pret dzīvi. Jo vairāk tāpēc, ka šī aizraušanās viņu pavadīja vismaz daudzus, daudzus gadus. Tā, 1797. gadā viņš uzrakstīja pamfletu „Bēru runa, kas sacerēta Kokneses valsts valdnieka Kārkļa Jāņa piemiņai”. Un šis tēls, acīmredzot, daudzkārt tika izmantots literāta Johana Heinriha Baumaņa radošajā darbībā. Tas 1823. gadā pat noveda pie teātra lugas „Pēdējā saruna ar Kārkli Jāni viņa nāves stundā starp radiniekiem un draugiem” uzrakstīšanas. Savukārt ar 1797. gadu datētā brošūra „Bēru valoda” \ latviski „Bēru valoda” \ arī tika viņa pielāgota skatuvei 1823. gadā.

Un ļoti iespējams, ka gleznotājs-mednieks-literāts Johans Heinrihs Baumanis, ņemot vērā visus viņa talantus, bija tik ievērojams Rīgas galvenās mednieku biedrības dalībnieks, ka viņa uzstāšanās biedrības mednieku bērēs kļuva par gaidītiem notikumiem. Tāpēc var iztēloties to apslēpto un atklāto humoru, sava veida XIX gadsimta sākuma „bēru stendapu”, ar ko šādi priekšnesumi bija piepildīti. (Un no sevis profesionāli piebildīsim, ka vispaliekošākās ir tieši tādas runas, pēc kurām bēru ceremonijas dalībnieki smaida un no sirds novēl aizgājēja dvēselei gaišu dusu. Un mēs itin labi varam iztēloties Johanu Heinrihu Baumani sekmīgi ienesam šādu ideju to cilvēku dzīvē, kuri vēl paliek šeit...)

Par šādas runas piemēru pilnīgi var kalpot saglabājusies rokraksta lapa „Runa par to, ka Stukmaņu muižas īpašnieks gribējis uzcelt skolu savai zemei, kur mācītos bērni; bet viņš saslima, skola netika uzcelta, un runa netika nolasīta”.

Johans Heinrihs Baumanis bija precējies ar Annu Baumani (Brugen / 1762. gada 26. jūlijs, Koknese? - 1836. gada 6. marts, Mazjumpravas muiža (Klein-Jungfernhof)). Kāzas, acīmredzot, notika Koknesē 1801. gada 20. augustā, kur Anna, kā izriet no mūsu rīcībā esošajiem ierobežotajiem un pretrunīgajiem datiem, pildīja Johana Heinriha Baumaņa nomātās muižas pārvaldnieces pienākumus.

Vēl mazāk skaidra ir informācija par šajā savienībā dzimušajiem bērniem. Tiek ziņots, ka meitas Luīze (1792-?), Karolīna (1798-?) un Anna Šarlote Kāde-Tonagele (1799 (1800)-1865) dzimušas krietni pirms oficiālajām laulībām. Toties dēls Oto Joahims Hermans Baumanis (1803-?) piedzima jau likumīgā laulībā, tomēr viņa turpmākais liktenis mums ir pilnīgi nezināms.

Turklāt sīkāku informāciju neizdevās atrast pat vietnē GENI. Kas ir visai pārsteidzoši, ņemot vērā Johana Heinriha Baumaņa literārās aizraušanās. Taču šķiet, ka mednieks-ceļotājs ne pārāk tiecās apgrūtināt sevi ar ģimenes attiecībām. Vai arī šī saikne bija tik sociāli nevienlīdzīga, vai mīlestība tik stipra, ka sieviete piekrita šādām attiecībām un tikai pēc 10 gadiem ieguva pienācīgu sociālo statusu. Lai gan šī Johana Heinriha Baumaņa dzīves puse nekur un nekādi nav izgaismota.

Tāpat nav nekādas informācijas par to notikumu „Mazjumpravas muižas” iemītnieku dzīvē, kas triju dienu laikā noveda pie divu Baumanu un Kādes dzimtu locekļu nāves. Mēs domājam Annas Baumannes (1836. gada 6. marts) un Karla G. V. Kādes (1836. gada 9. marts) nāves datumus. Tie ir ievērības cienīgi gadījumi, taču tie nav aprakstīti pilnīgi nekādi.

Turklāt uz kapa krusta epitāfijas pusē, kas veltīta Karlam Gotfrīdam Vilhelmam Kādem, ir izvietots diezgan optimistisks uzraksts „Auf Wiedersehn im Lande des Friedens” \ „Uz tikšanos Miera zemē(s)” \. Tas nepārprotami norāda uz filozofisku attieksmi pret dzīvi gan pašam Karlam, kurš šo pasauli atstāja pārāk agri, gan viņa jaunajai atraitnei Annai, kura šajā vietā apglabāja gan vīru, gan mazgadīgo dēlu, gan abus savus vecākus. Un kura vēlāk spēja no jauna izveidot savu ģimenes dzīvi, nodzīvojot vēl 29 gadus. Un tika apglabāta savas jaunās ģimenes kapavietā Rīgas Lielajos (Vācu) kapos.

Mazjumpravas muiža šodien vairs nav ēka, bet gan vēsturiska vieta. Tās teritorijā kopš 2017. gada ir ierīkota lieliska pilsētas promenāde gar gleznaino Latvijas galvenās upes Daugavas krastu. Rīdzinieki to ļoti aktīvi apmeklē jebkurā gadalaikā, un tā ļauj smelties mundrumu un labu noskaņojumu no lieliskajiem skatiem un tiešas saskares ar dabu.

Un, ļoti iespējams, gleznotājs Johans Heinrihs Baumanis, redzēdams šo krāšņumu tieši pa savas mājas logiem, nekad nenožēloja savu dzīves izvēli par labu „brīvam zvēru un putnu gleznotājam”. Aiziedams no šīs pasaules kādā no siltajām jūlija dienām...

(+ kino)

Taču, kā zināms, dzīvē ne viss un ne vienmēr norit labi. Muiža gāja no rokas rokā, mainījās tās īpašnieki, līdz 1941.-1943. gadā šeit tika ierīkota koncentrācijas nometne no Vācijas un Austrijas atvesto ebreju ieslodzīšanai. Viņus izmantoja celtniecības un lauksaimniecības darbos, bet pēc tam, kā zināms, gandrīz visus iznīcināja, ļoti aktīvi piedaloties vietējiem latviešu kolaboracionistiem. Tā ka pēdējais, ko šie nelaimīgie savā dzīvē redzēja, bija skaistā Daugavas upes ainava...

Un, iespējams, viņu skatiens bija tik izmisīgs, ka šī vieta izrādījās it kā “nolādēta” un vēlāk sāka slīdēt nebūtībā. Padomju laikos tā atradās karaspēka daļas teritorijā, pēc tam šeit bija izvietots nu jau neesošs sporta klubs. Turklāt nekādi remontdarbi netika veikti, un šodien no visas ēkas palikusi vien neliela sienas daļa un divas logu ailes. Caur kurām, domājams, arī talantīgais mākslinieks Baumanis apbrīnoja Daugavas skaistumu...

Bijušā Mazjumpravas muižas iemītnieka kaps atrodas Katlakalna kapsētas teritorijā, ģimenes locekļu - sievas, pirmā znota un meitas Annas pirmā bērna - ielokā. Masīvs krusts no Zviedrijas pelēkā kaļķakmens, iemūrēts postamentā no rupji apstrādāta laukakmens, ar lieliski saglabājušos gravējumu un norobežots ar izturīgu kaltu ķēdi... Par šo vietu rūpējas, tas ir aizsargājams kultūras piemineklis. Lai gan zināms vien retajam.

Un pavisam netālu, šajos pašos kapos, atrodas Latvijā slavenā sabiedrisko attiecību veicinātāja G. G. Merķeļa (1769-1850) kaps, ar kuru viņi, iespējams, dzīves laikā bija pazīstami, dzīvodami divās kaimiņos esošās muižās, kaut arī dažādos Daugavas krastos. Iespējams...

Publikācijas datums 2026. gada 28. aprīlis

Mākslīgā intelekta tulkojums (oriģināls krievu valodā)

Atjaunots 31. mai 2026

Žurnālu raksti