Mūsdienu vecticībnieku kapi maz atšķiras no parastiem kristiešu kapiem. Pulēti akmeņi, minimāls vecticībnieku atribūtikas daudzums vai arī tās pilnīgs trūkums. Portreti un ainavas kā rotājumi...

Domovina - lasīt vairāk

No vienas puses, tas ir loģiski: statistiski kristīto vecticībnieku nav daudz, tradīcijas tiek aizmirstas un vairs netiek ievērotas. No otras puses, ir pat dīvaini neizmantot uzkrāto vēsturisko un kultūras mantojumu, kad runa ir par tā cilvēka piemiņas iemūžināšanu, kurš visu savu zemes dzīvi apliecināja Glābēja baušļus tieši no šāda skatpunkta. Tā vien gribas teikt: Draugi! Vecticībnieks dzīvoja, vecticībnieks nomira, vecticībnieks tika apbedīts. Tad kāpēc tagad viņš netiek iemūžināts kā vecticībnieks? Grūti iedomāties vēl piemērotāku ieganstu šādam gadījumam.

Trīssimt piecdesmit gadu laikā Latvijā izveidojās vairākas stabilas un aktīvas vecticībnieku kopienas, kas sniedza ļoti jūtamu ieguldījumu savu reģionu dzīves veidošanā. Tā bija Rēzeknē, Daugavpilī, Jēkabpilī, Rīgā un Jelgavā. Arī šodien tieši tur ir saglabājušās šo stipro un par saviem spēkiem pārliecināto krievu kristiešu — vecticībnieku — atdusas vietas. Mēs atradām informāciju par Rēzekni un Latgali kopumā, taču par Jelgavu — itin neko. Tā kā paši esam tieši no Jelgavas, radās vēlme publicēt to, ko zinām par savām vietām.

Jelgavas ''vecticībnieku'' kapi patiesībā par tādiem nav uzskatāmi. Lūk, kā tas bija.

1935. gadā Jelgavā tika uzcelta un sāka darboties vecticībnieku baznīca. Tā atradās teritorijā starp tagadējo pilsētas ugunsdzēsēju depo un pilsētas pirmo daudzdzīvokļu namu ar divpadsmit stāviem Krišjāņa Barona ielā. Kara laikā baznīcas ēka saglabājās, taču jaunajā pilsētas apbūves ģenerālplānā tā acīmredzami neiederējās, tāpēc 1965. gadā tika nojaukta.

Zaudējuma vietā vecticībniekiem tika piedāvāta luterāņu kapela Miera kapos, kur līdz pat šim laikam darbojas Jelgavas vecticībnieku kopienas dievnams.

Šķiet, ka arī netālajos Meža kapos kopienas locekļi, neoficiāli izmantojot iespēju izvēlēties jebkurus kapus apbedīšanai, sāka apglabāt savus ticības brāļus. Vecticībnieku ģimenes bija lielas, un zemesgabali tika rezervēti, ņemot vērā arī šo bēdīgo perspektīvu... Tā tas pamazām iegājās. Savukārt pilsētas vara šķēršļus nelika: šiem apbedījumiem tika atvēlēta no pārējās kapsētas nedaudz nošķirta vieta — otrpus ceļam, meža virzienā. Ārpus kādreiz pastāvējušās Meža kapu oficiālās robežas.

Vēsturiski Meža kapus sauca par Nikolaja kapiem, un tie bija Svētā Nikolaja baznīcas luterāņu draudzes kapi. Šīs baznīcas ēka, tāpat kā vecticībnieku dievnams, tika iznīcināta jau pēc kara. Līdz ar to beidza pastāvēt arī luterāņu draudze. Taču apbedīto radinieki un viņu pēcnācēji absolūtajā vairākumā bija kristīti luterāņi, pilsētas pamatiedzīvotāji, un arī viņiem bija sava, ''kopienas'' interese par šo kapu izmantošanu.

Līdz šim mums nav gadījies sastapt nekādus pierādījumus par tajos gados notikušo kapsētu teritoriju “pārdali” Meža kapos. Taču, nostājoties to cilvēku vietā, kuri pieņēma šos lēmumus, jāatzīst, ka šajā konkrētajā gadījumā viņi rīkojās saprātīgi un nevis barbariski. Neapmierinātie vienmēr atradīsies, un vara tāpat īstenoja savas politiskās intereses, taču fakts paliek fakts: kapsēta, ko 20. gadsimta sākumā bija izveidojuši luterāņi, palika viņiem un viņu pēctečiem. Savukārt vecticībnieki, kuri 60. gados ieradās šajā kapsētā, izveidoja savu, no luterāņu kapsētas atsevišķu kapsētu un par nekādām jaunmodīgām “reideriskām pārņemšanām” pat nedomāja. Un šodien visi vidējās un vecākās paaudzes pilsētnieki zina, kur atrodas oficiāli nekad neeksistējusī Jelgavas vecticībnieku kapsēta.

Mūsu firmai ir sadarbības pieredze ar pasūtītāju vecticībnieku, kurš savas audzināšanas, vecuma un ticības dēļ patiesi centās ievērot nepieciešamās prasības kapsētas vietas noformēšanai, kaut arī mūsdienīgā veidā.

2017. gada sezonā pie mums vērsās pasūtītājs vecticībnieks ar lūgumu labiekārtot lielu ģimenes kapavietu Jaunzemju kapos Ozolnieku novadā netālu no Jelgavas. Projektā ietilpa liels akmens žogs (7500 x 3000 izmērā) un pēc individuāla projekta izgatavots piemineklis no melnā Zviedrijas granīta. Kā dekoratīvais segums tika izmantotas smalkas frakcijas pelēkzilas granīta šķembas. Turklāt pati teritorija pašlaik ir pilnīgi brīva no apbedījumiem.

Pirmā nepārkāpjama pasūtītāja prasība bija izmantot laukakmeņus žoga pamatu izbūvē. Uz manu izbrīnīto piezīmi, ka 16 gadu darba laikā šajā jomā viņš ir pirmais cilvēks, kurš vispār zina par šādu būvniecības tehnoloģiju, pasūtītājs mierīgi atbildēja, ka būvē savai ģimenei un pēc labākās sirdsapziņas.

Otrkārt, piemineklim bija jābūt ne tik daudz solīdam un dārgam, cik izteiksmīgam un uzticamam lietošanā.

Treškārt, pieminekļa gravējumā bija jāievēro visas nepieciešamās prasības attiecībā uz vecticībnieku atribūtiku.

Pasūtītājs mūsu darbu pieņēma personīgi, vispirms pārliecinoties par visu nosacījumu izpildi. Un tikai pēc tam viņš uzaicināja Rīgas Grebenščikova draudzes garīdzniekus iesvētīt kapavietu. Tēvi apskatīja mūsu izstrādājumu, to apstiprināja un svinīgi iesvētīja.

Mēs nepretendējam uz kādu īpašu mūsu darba novērtējumu, taču mums tas izrādījās neparasts, nevis “kārtējais” pasūtījums. Par firmas piecu gadu garantiju izstrādājuma tehniskajai apkopei pat nav vērts runāt — tur laiks būtu skaitāms gadu desmitos.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Piemineklis topošās vecticībnieku apbedījuma vietas vietā.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Piemineklis topošās vecticībnieku apbedījuma vietas vietā.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Piemineklis topošās vecticībnieku apbedījuma vietas vietā.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Piemineklis topošās vecticībnieku apbedījuma vietas vietā.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa attēla detaļa.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa attēla detaļa.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa kopskats.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa kopskats.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Kompleksa kopskats.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa augšējā detaļa.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa apakšējā daļa.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Kompleksa kopskats.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Kompleksa kopskats.

„Jaunzemju” kapsēta, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Kompleksa žoga detaļa.

„Jaunzemju” kapsēta, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Gravējuma detaļa.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa attēla detaļa.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Kompleksa kopskats.

“Jaunzemju” kapi, Ozolnieku novads, 2019. gada vasara. Pieminekļa kopskats.

Pareizticīgo vecticībnieku tradīcijā koka kapu krustus ar „jumtiņu” dēvē par golbecu vai golubecu, un tos joprojām izmanto, uzstādot kapsētās vai citās piemiņas vietās. Šī tradīcija savukārt aizsākusies pirmskristietības rituālajās zīmēs — „elku tēlos”, kas simbolizēja dievus un garus. Pilnīgi iespējams pieņemt, ka no baļķa izgatavotais golbecs ir vienkāršots, stilizēts „elka tēls”, jo ne katrs spēja no koka izgrebt īstu skulptūru. Tā nu viss arī radās: „elka tēls” — golbecs — krusts zem „jumtiņa”.

• Koka kapu pieminekļi, žogi, kapu plāksnes, soliņi - lasīt vairāk

Savukārt pats „jumtiņš”, iespējams, norāda uz konkrētā golbeca-elka tēla piederību dzimtai-ģimenei-mājai, kas to uzstādījusi. Galu galā šāda veida zīmēm vienmēr ir bijusi sakrāla nozīme, un tās tika izgatavotas ar mistisku nodomu.