Pieminekļu izgatavošanai mūsu klimatiskajos apstākļos absolūtā vairākumā tiek izmantoti granīti, mazliet bazalta, un pavisam jau reti marmors. Var pat pateikt, ka bazalts un marmors mums ir eksotisks. Bet granīts ir pieejams aptuveni 25-30 šķirnēs.

Tiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par granītu, mēs iesakam izmantot Vikipēdiju. Un parastiem lietotājiem ir pietiekams zināt par to, ka vārda “granīts” izcelsme ir no latīņu “granum”, t.i. graudu. Šī ieža sastāvā vairākumā ir kvarca “graudi” (30-40% pēc tilpuma). Tieši tāpēc pieminekļu ražošanā īpaši tiek vērtētas sīkgraudainas akmens šķirnes ar piesātinātu un vienmērīgu krāsu. Un tādu, neskatoties uz veidu variāciju, nav tik daudz.

Ja uzmanīgāk ieskatīties, tad var redzēt kā kapsētās vairāk tiek izmantots melns granīts. Tas ir stingri, svinīgi un ļoti praktiski no visiem skatu punktiem. Tas tiek ievests kā materiāls galvenokārt no Zviedrijas, Ukrainas, Krievijas un Somijas. To apstrādā uz vietas un ir iespējams īstenot visdažādākus projektus.

Taču no Ķīnas un Indijas tiek importēti jau gatavi standartveida izstrādājumi. Ir daudzi veidi, dažādi izmēri, dažādas cenas. Kāpēc? Jo visi izstrādājumi tipiskie, sērijveida un ir... krāsoti. Jā, jā, tieši tā. Tam ir savs skaidrojums un pat cenas niša. Ja zināt par visām niansēm tad ir iespējams dabūt labu cenas un kvalitātes savienojumu. Pēdējo 10-15 gadu laikā popularitātē vairāk pieaug krāsainie granīti, lai gan ir nedaudz dārgāki. Taču tas ir labs ieguldījums, ja runa ir par kapsētas vietas unikālo dekorēšanu. Tie ir spilgti, skaisti, piesaista uzmanību un novērš no ikdienišķā “pelēkuma”. Un, starp citu, mēģiniet atcerēties vismaz vienu būtisku pieminekli no melnā granīta. Uzreiz piemērs: Ļeņina mauzoleja Maskavā un Čakstes pieminekļa Jelgavā celtniecībā tika izmantots “Leznjakovskij” sarkanais granīts no Ukrainas Žitomiras apgabala. Tas simbolizē saullēktu vai saulrietu. Skaisti un viegli saprast.

Padomju laikos ļoti bieži izmantoja akmens šķirni labradorītu – melns granīts ar spilgtiem zaigojošiem ziliem plankumiem. Materiālu viegli apstrādāt, bet ļoti pretīgi ar rokām gravēt. Bet ņemot vērā musdienīgu mehāniskās gravēšanas tehniku šis akmens piedzīvo atdzimšanu un kļūst arvien populārāks un izplatītāks. Starp citu, melna apmale Ļeņina mauzolejā ir taisīta tieši no labradorīta. Un tur neko sliktu neizmantoja.

Šobrīd ir daudz melnā granīta “Gabbro” šķirnes, kas tiek importēts no Ukrainas. To lieto bieži, jo viņš nav dārgs, bet ir divas nianses:

• Padomju valdības laikā šo akmeni ļoti daudz izraka ar sprādzienu palīdzību. Barbariski, bet produktīvi. Tā rezultātā – iezī izveidojās mikroplaisas. Maziem un lētiem akmentiņiem nav nekas briesmīgs no tā, bet uz lieliem “portreta” akmeņiem gan var redzēt “tīkliņu” no plaisām. Gadu gaitā tas kļūst arvien vairāk un vairāk redzams.

• Dažos karjeros, šajā akmenī bija ļoti liels dzelzs saturs, kas pēc 10-15 gadiem uz svaigā gaisa neizbēgami ietekmēs rūsas veidošanos uz pulētās virsmas. Akmens ievērojami paliks brūngans. Un tas paliks uz visiem laikiem.

Bazalts un granīts – nav viens un tas pats. Bazaltiem ir pavisam cits sastāvs un struktūra. Tas tika importēts PSRS no Armēnijas, bet tagad tas nav pat iespējams. Melnā krāsā viņam ir raksturīgs brūns vai pelēks krāsas tonis, līdzīgs pelniem, viņš sastāv no sīkgraudiem un ir ļoti labi gravējams. Taču šobrīd, atkārtošos, Latvijā viņa nav.

Vairs netiek pārdots, bet apbrīnojami skaists akmens ir “tumšsarkans kvarcīts” no Karēlijas. Apsveicam šī unikālā izstrādājuma īpašniekus – Jelgavas kapsētās šāda veida akmeņu ir ne vairāk kā 5 vai 6. Ļoti ciets, attiecas pie basaltiem un ir patiešām tumšsarkanā krāsā. Un pēdēja Ļeņina mauzoleja pieminēšana: pieci burti virs ieejas – ir izgatavoti tieši no šīs akmens šķirnes.

Atsevišķi var runāt par pieminekļiem no laukakmeņiem. Ļoti stilīgi, simboliski, individuāli un tautiski. Katram akmenim ir sava struktūra, krāsa, forma cena. Un tas taču gulēja uz Latvijas zemes, nevis kaut kur Ķīnā. Emocijām un iztēlei ir kur aiziet.