Nāves 100. gadadienā

Par pirmo neatkarīgās Latvijas Republikas ārlietu ministru uzrakstīts daudz laikrakstu rakstu; 2013. gadā iestudēts mūzikls (A. Kantānes-Ziedones librets); 2014. gadā sarakstīts biogrāfisks romāns; uzņemta dokumentālā, bet 2018. gadā pat arī spēlfilma. Tajā pašā gadā Tukumā Z. A. Meierovicam uzstādīts piemineklis. Vienlaikus internetā brīvi pieejamas ziņas par viņa radiniekiem un pēcnācējiem. Mēģināsim šo informāciju apkopot.

Viņa tēvs Haims Meierovics (1855–02.03.1913, latv. Haims Meierovics), nācis no reliģiskas un visai turīgas ebreju ģimenes, kas vēsturiski nesa Meiera uzvārdu, bija ieguvis ļoti labu izglītību. Viņš pabeidza pilnu Kuldīgas ģimnāzijas kursu, Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultāti un kopš 1883. gada strādāja ārsta praksē Durbē.

Viņa māte Anna Filholde (26.03.1860–17.02.1887, latv. Anna Filholde / vāc. Anna Vielhold) bija Kabiles tautskolas skolotāja meita. Vecāki pielika nepieciešamās pūles, un viņu meita pēc pamatskolas beigšanas Kabilē sekmīgi absolvēja Kuldīgas Augstāko meiteņu skolu. Vēlāk viņa sāka strādāt par mājskolotāju barona Bordeliusa bērniem, vietējās muižas 'Līgute' īpašniekiem. Tur arī iepazinās ar savu nākamo vīru.

Jauno ļaužu nodarbošanās un izglītība ļāva viņiem abiem ātri iekļauties vietējās augstākās sabiedrības lokā. Pietiek pateikt, ka Haimam pieņemot kristīgo ticību, viņa krustvecāku pienākumus uzņēmās barons Ādolfs fon Bordeliuss un grāfs Arturs fon Keizerlings. Hermaņa un Annas kāzas notika barona Ādolfa fon Bordeliusa (06.05.1824–16.05.1896) muižas pilī. Bet viņu jaundzimušā dēla krustvecāki bija:

Z. A. Meierovica biogrāfi (latv. Zigfrīds Anna Meierovics) apgalvo, ka Haims tieši tādēļ, lai apprecētu skaisto Annu, atteicās no jūdaisma, 1885. gadā kristījās luterāņu ticībā un nomainīja savu vārdu uz Hermani. Tādēļ visi viņa radinieki pārtrauca ar viņu turpmākās attiecības. Savukārt Anna, kā tiek apgalvots, pat atteikusi bildinājumam no grāfa Keizerlinga. Lai kā arī būtu, viņiem radās iespēja salaulāties.

Ēka, kurā dzimis Z. A. Meierovics, tika uzcelta 19. gadsimta vidū par vietējo lielo zemes īpašnieku līdzekļiem. Te atradās doktorāts un vietējā ārsta dzīvoklis, un tobrīd šos pienākumus pildīja Zigfrīda tēvs.

Kopš 2012. gada šajās telpās iekārtots muzejs. Bet 2017. gadā, sagaidot 130 gadu jubileju, uz ēkas ārsienas izvietota piemiņas plāksne ar valsts darbinieka bronzas bareljefportretu.

Tomēr vēlāk notika nelabojama nelaime. Vienpadsmit dienas pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē Anna Meierovica (latv. Anna Meierovics) nomira no pēcdzemdību komplikācijām. Viņas vīrs tā arī nespēja šo sāpi pārdzīvot, un pamazām viņa prātu pārņēma tumsa. Sākot ar 1891. gadu, viņu vairs neizlaida no psihiatriskajām ārstniecības iestādēm.

Luterāņu baznīca, kurā jaunlaulātie tika salaulāti, celta 1651. gadā un atrodas Durbes centrā.

Tas pats mācītājs Fridrihs Johansons (latv. Fridrihs Johansons / vāc. Augusts Fridrich von Johannsohn, 1866–1903) tikai divu gadu laikā iesvētīja Hermani kristietībā, izvadīja mūžībā mirušo Annu un kristīja jaundzimušo Zigfrīdu...

Turīgie radinieki, acīmredzot, centās Hermanim palīdzēt, un sākumā viņš tika ievietots psihiatriskajā ārstniecības iestādē 'Tērbatas' Derptā (vēlāk Jurjevā, Tartu). Toreiz tur strādāja ievērojamais psihiatrs Emīls Krepelīns (1856–1926) un viņa pēctecis šajā amatā, medicīnas doktors V. F. Čižs (1856–1922). Taču, tā kā ārstēšana nedeva iedarbīgus rezultātus, pēc kāda laika viņu pārveda tuvāk ģimenei, uz patversmi garā slimajiem 'Favor' Mītavā (Jelgavā), kur viņš 1913. gadā arī nomira. Vairāk nekādu ziņu par viņu mums atrast neizdevās.

Tāpat neizdevās noskaidrot, vai tēvs un dēls redzējās pēc tam, kad Hermani nosūtīja ārstēties. Acīmredzot tomēr ne.

Saskaņā ar ebreju tradīciju bērnam pēc tēva uzstājības deva dubultvārdu, lai tādējādi saglabātu piemiņu par māti, kura nomira viņa dzimšanas laikā.

Turpmāk līdz četru gadu vecumam zēns dzīvoja kopā ar tēvu, bet vēlāk tika audzināts pie audžuvecākiem, savas mātes brāļa Roberta Filholda (10.02.1866–18.01.1939 / latv. Roberts Filholds), Kabiles tautskolas skolotāja, ģimenē. Tur pret audžubērnu izturējās ļoti atbildīgi un centās nodrošināt viņu ar visu nepieciešamo turpmākajai dzīvei. Tomēr arī pats Zigfrīds vēlāk atzina, ka vienmēr atcerējies: viņš ir audžudēls, nevis pašu dēls.

Jaunie vecāki, apzinādamies izglītības nozīmi, vispirms sūtīja zēnu skolā Kabilē, pēc tam ģimnāzijā Tukumā. Pēc tās beigšanas Zigfrīds sekmīgi iestājās Mironova komercskolā Rīgā, bet pēc tam arī Rīgas Politehniskajā institūtā, ko 1911. gadā absolvēja ar 1. pakāpes komerczinātņu kandidāta grādu.

1910. gadā, būdams students, Z. A. Meierovics apprecējās ar savas mātes tuva radinieka, viņas brālēna, Paula Filholda (latv. Pauls Filholds) vecāko meitu, kuras ģimenē runāja latviešu un vācu valodā. Viņa vecākā meita bija pilnīga Zigfrīda mātes vārdamāsa — Anna Filholde (1886–1956), un arī laulībā viņa kļuva par Annu Meierovicu. Laulību ceremonija notika Rīgas Sv. Pētera luterāņu baznīcā, un to vadīja vācu draudzes mācītājs. Protams, arī vācu valodā.

Šajā laulībā piedzima trīs bērni: Helmuts (1914–1998), Ruta (1916–1999) un Gunārs (1920–2007) (latv. Helmuts, Ruta, Gunārs). Gunāra krusttēvs bija nākamais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis...

Jāsaka, ka, ja par Z. A. Meierovica politisko un sabiedrisko dzīvi turpmākajos gados ir daudz runāts un rakstīts, tad par viņa pirmās sievas dzīvi un abu kopējiem radiniekiem pa mātes līniju informācijas ir ļoti maz. Varbūt ar vienu izņēmumu — viņa jaunāko dēlu Gunāru (latv. Gunārs Imants Meierovics, 12.05.1920–11.02.2007), kurš pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā aktīvi iesaistījās politiskajā darbībā Latvijā. Taču pie tā vēl atgriezīsimies vēlāk.

Par tēva dzimtas līniju mums izdevās atrast tikai vienu pieminējumu par Zigfrīda vectēvu, ebreju tirgotāju Peresu Meierovicu no Kuldīgas. Acīmredzot tieši ar viņu aizsākās pārveidotā ebreju uzvārda forma no 'Meier' uz 'Meierovics'.

Mākslīgā intelekta tulkojums (oriģināls krievu valodā)