Savādi, bet, ielūkojoties krievu un latviešu valodas internetā un interesējoties par grāfu Plāteru dzimtas vēsturi, kas Baltijā pazīstama jau kopš Livonijas ordeņa laikiem, no vienas puses, informācijas ir daudz: raksti, fotogrāfijas, saites uz dažādām liecībām. Taču, no otras puses, neviens nav veicis mērķtiecīgu izpēti, un visas publikācijas pēc būtības ir vienas un tās pašas informācijas pārrakstījumi. Turklāt bieži vien nepārbaudītas.

Tāpēc mēs vērsāmies pie poļu valodas interneta. Un, kā izrādījās, Broel-Plāteru dzimta ieņem visai nozīmīgu vietu to valstu vēsturē, kas cita pēc citas nomainīja viena otru mūsdienu Latvijas teritorijā.

Pirmās ziņas par šo uzvārdu atrodamas jau 1160. gadā, kad tie minēti kā cēlušies no Vestfālenes.

Dzimtas pārstāvji vairāku gadsimtu garumā profesionāli nodarbojās ar karadienestu, tādējādi panākdami sava dižciltīgā izcelsmes atzinumu. Tieši ar šādu nolūku kopā ar Livonijas ordeņa bruņiniekiem mūsu pusē ieradās pirmais Broel-Plāteru dzimtas pārstāvis - Venemārs Plāters, kurš 1430. gadā pildīja Grobiņas fogta pienākumus. Par sevi piemiņu atstāja Daugavpils komturs Heinrihs Plāters (1510-1525), Cēsu komturs Alberts Plāters, bruņinieks Hartviks Plāters... Tāpat arī visas Plāteru dzimtas pazīstamais aizsācējs Frīdrihs Plāters, kurš 1517. gadā bija Livonijas sūtnis pie pāvesta Leona X troņa. Viņš caur dēlu Rodžeru, mazdēlu Frideriku, mazmazdēlu Heinrihu un mazmazmazdēlu Janu Ludviku Broel-Plāteru (miris 1736) nodeva uzvārdu šīs grāfu dzimtas Krāslavas līnijai.

Tieši Jana Ludvika Plātera pēcnācēji apmetās tagadējā Krāslavā (Kreslavka, Kreslavļa, Kreslava, Kraslavka). Turklāt viņi to darīja pamatīgi, ar vērienu un ar skatu ļoti tālā nākotnē.

Kā parādīja turpmākie notikumi, Broel-Plāteru dzimta bez maza divsimt gadus pārvaldīja visas apkārtējās zemes. Viss notika ļoti aprēķināti, lietišķi un pilnīgi kā īsteniem saimniekiem piedien. Neviens no Plāteriem nešaubījās - viss apkārt viņiem pieder pēc tiesas. Un šīs tiesības neviens arī neapstrīdēja.

Pat tad, kad 1803. gadā radās jautājums par dinastiskas laulības noslēgšanu starp divām no bagātākajām Latgales dzimtām - Broel-Plāteriem un fon Zībergiem -, šim notikumam sākumā bija vajadzīgs divu imperatornamu - Krievijas un Vācijas - apstiprinājums. Tik liela bija kļuvusi Plāteru dzimtas ietekme.

Apmetni Kraslavku Plāteri būvēja, kā mēdz teikt, sev pašiem. Jā, tam aizgāja daudzi gadu desmiti, taču Krāslavas vēsturē bija periods, kad tā tika uzskatīta par reģiona ekonomisko, kultūras un reliģisko centru. Un līdz pat šai dienai pilsētas centrālā daļa nes sevī grāfu klātbūtnes pēdas tās vēsturē.

Pirms Plāteru ierašanās apmetne Kraslavka vairākkārt pārgāja no viena īpašnieka pie cita. Līdz 1729. gadā grāfs Jans Ludviks Broel-Plāters to par 14 000 sudraba dālderu nopirka no grāfa Jana Hutena-Čapska. Tolaik to veidoja 40 sētas un 4 mūra ēkas, no kurām divas saglabājušās līdz mūsdienām. Līdz pirkuma brīdim jaunais īpašnieks dzīvoja Mazās Indricas muižā netālu no Kraslavkas. Un tajā pašā gadā pārcēlās uz jauno dzīvesvietu.

Grāfs Jans Ludviks Plāters bija precējies ar Rozāliju Bžostovsku no Bžostovas (1690-1746), un viņu ģimenē piedzima 9 bērni. Trīs zēni un trīs meitenes nomira agrā vecumā, bet meitas Juzefa (1720-1778), Konstance (? 1720- ?) un mantinieks - dēls Konstantīns Ludviks Plāters (1722-1778) atstāja aiz sevis kuplus pēcnācējus.

Grāfam Konstantīnam Ludvikam Broel-Plāteram bija tikai 15 gadu, kad pēc tēva nāves viņš 1737. gadā mantoja visu ģimenes stāvokli. Un viņš vēl bija nepilngadīgs. Tāpēc var pieņemt, ka kādu laiku mantojumu pārvaldīja īpaši iecelts reģents vai grāfiene-māte.

Stājies pilntiesīgā mantojumā un ieguvis tiesības vienpersoniski rīkoties ar visu īpašumu, grāfs Konstantīns turpināja tēva iesākto. Viņa valdīšanas laikā tika izbūvēts pilsētas laukums, bibliotēka, tagad pilnībā zudusī pilsētas rātsnama ēka... Bet 1765. gadā tika sākta pils celtniecība (pabeigta 1791. gadā).

1744. gada 16. augustā Konstantīns Ludviks Plāters apprecējās ar kņazieni Augustīni Oginsku (1724-1791), tādējādi saradojoties ar vienu no ietekmīgākajām dzimtām Krievijas impērijā. Jo Oginski bija radniecībā ar Rjurikiem, no kuru vidus cēlušies Krievzemes cari.

Šajā laulībā piedzima astoņi bērni:

• Antonijs Tadeušs gr. Plāters no Broelas (1743-1832)
• Augusts Jaceks Hieronīms gr. Broel-Plāters (1745-1803)
• Juzefs Vinsentijs Konstantīns gr. Plāters no Broelas (1745-1806)
• Kazimirs Konstantīns gr. Plāters no Broelas (1748-1807)
• Anna Jadviga gr. Plātere no Broelas (1750- --)
• Marija gr. Plātere no Broelas (?1750-1804)
• Rozālija Honorata gr. Plātere no Broela (1750- --)
• Jans Mihals gr. Plāters no Broela (1750- --)

Mantinieki auga, pilsēta cēlās, grāfu īpašumi paplašinājās. Pats laiks bija pievērsties ideoloģijai. Un tā 1755. gadā sākās grāfu valdījumu reliģiskā centra - jaunās Krāslavas Romas katoļu baznīcas mūra ēkas - celtniecība. Iepriekšējais dievnams, koka baznīca, kas vēl 1676. gadā bija uzcelta par barona Georga fon Līdinghauzena-Volfa līdzekļiem, vairs neatbilda šo zemju īpašnieku ambīcijām. Koka baznīcu nojauca un uzstādīja Kumbuļu muižā, kur tā kalpoja vēl apmēram 60 gadus.

Jaunā dievnama celtniecībā uz greznību netaupīja, un par projekta pamatu tika ņemts Romas katoļu jezuītu galvenais dievnams - Il Džezu. Šim nolūkam no Itālijas tika uzaicināts arhitekts Antonio Paroko (Parakko, Parako), kurš izstrādāja slavenā jezuītu tempļa samazinātu variantu un kura vadībā noritēja būvdarbi. Mums neizdevās atrast ziņas par kādiem citiem šā arhitekta darbiem, izņemot... Krāslavas Plāteru pili. No tā var secināt, ka aprēķinātājs grāfs Konstantīns no Itālijas izrakstīja spējīgu, taču ne pārāk pazīstamu arhitektu, kurš piekrita ierasties Krāslavā un nodzīvot tur vairāk nekā desmit gadus. Rezultāts pārspēja visas cerības, un arī tagad dievnams ir īsta Latgales arhitektūras pērle. Savukārt pils agrākajos gados izraisīja skaudību un apbrīnu apkārtējos kaimiņos muižniekos, veicinot grāfu Broel-Plāteru dzimtas autoritātes pieaugumu.

Internetā ir pieejams ļoti daudz baznīcas fotogrāfiju, kas uzņemtas dažādos diennakts laikos un dažādos gadalaikos. Mēs neuzņemamies ar tām sacensties attēla mākslinieciskās vērtības ziņā. Taču visiem iesakām šīs fotogrāfijas sameklēt un apbrīnot itāļu arhitektūras skaistumu.

1762.-1767. gadā ar dievnama un grāfu pils sienu gleznojumiem nodarbojās cits itālietis - gleznotājs Filipo Kastaldi (Kastadi, Gastoldi) (1730-1814). Strādādams dažādos žanros, viņš radīja dievnama centrālā un sānu altāru freskas, kā arī grāfa un grāfienes Plāteru portretus, kas vēl joprojām atrodas baznīcas korī.

No sevis piebildīsim, ka informācija par Krāslavas dievnama radītājiem klejo internetā no vienas publikācijas uz citu, pakāpeniski zaudējot burtus un mainot datumus. Taču uzticamas uzziņu informācijas vairāk nekļūst. Tāpēc publikācijās, kas skar šos divus itāļu meistarus, mēs nolēmām izvēlēties „zelta vidusceļu”, kas mums šķita visvairāk ticams.

Dievnama celtniecība bija tikai sākusies, bet tas jau kļuva par noteiktu reliģisku kompleksu, kur vienuviet koncentrējās šā procesa pēc ievirzes līdzīgas, bet pēc satura atšķirīgas sastāvdaļas.

Tā 1757.-1844. gadā pie dievnama darbojās katoļu garīgais seminārs - pirmā augstākā mācību iestāde mūsdienu Latvijas teritorijā. Tā pastāvēšanas gados tā sienās tika sagatavoti ap 250 katoļu priesteru Latgalei un Baltkrievijai jeb, kā tolaik sauca šo reģionu, Poļu Inflantijai. Un, ja kādam šis skaits šķitīs neliels, tad vērts pieminēt, ka, beidzot mācības, semināristus eksaminēja septiņu valodu zināšanās: krievu, latviešu, lietuviešu, poļu, vācu, franču un latīņu valodā. Bet tādus audzēkņus un pasniedzējus vēl vajadzēja atrast!

Vēlāk, lai stiprinātu katolicisma nozīmi Latgales reģionā, grāfa Konstantīna mantinieks grāfs Augusts Hiacints Hieronīms Broel-Plāters vērsās pie pāvesta Pija VI ar lūgumu nodot Krāslavas dievnamam glabāšanā 1778. gadā kanonizētā (pēc citiem avotiem - 1775. gadā) sv. mocekļa Donāta, dziedinātāja no visām slimībām, relikvijas. Tajā pašā gadā relikvijas tika nogādātas Kraslavkā un uz kādu laiku novietotas nelielā kapelā pie grāfa muižas. 1784. gadā tās svinīgi pārnesa uz dievnamu, kas bija iesvētīts par godu sv. Ludvikam. Savukārt no 1790. gada ar pāvesta Pija VI starpniecību tika iedibināti sv. Donāta svētki, turklāt ar pilnīgu grēku atlaišanu. Šis notikums atstāja uz ticīgajiem tik spēcīgu iespaidu, ka līdzās Aglonas bazilikai Krāslavas baznīca kļuva par visapmeklētāko svētceļojumu vietu Latgales reģionā. Turklāt šī tradīcija saglabājas līdz pat mūsu dienām, un svinības notiek jūlija pirmajā svētdienā. Parasti svētceļnieku uzmanībai paslīd garām fakts, ka katoļu tradīcijā ir vismaz deviņi svētie Donāti un nav līdz galam zināms, tieši kura no viņiem relikvijas atrodas Krāslavā. Ir pieņemts uzskatīt, ka tās ir Minstereifeles sv. Donāta, karavīra mocekļa, relikvijas, tādējādi viņam kļūstot par Krāslavas aizbildni.

Ikgadējais svētceļojums ieguva tādu vērienu, ka sv. relikviju novietošanai bija vajadzīga īpaši pielāgota telpa. Šim nolūkam grāfiene Augusta ziedoja līdzekļus no saviem personīgajiem līdzekļiem. Nav ziņu par to, cik ievērojams bija šis ziedojums. Tomēr dievnama austrumu daļā sākās īpašas kapelas būvniecība, uz kuru 1818. gadā, jau ilgi pēc grāfienes nāves, relikvijas tika pārnestas.

Pēdējos dzīves gados grāfiene Augusta finansēja vēl vienu Kraslavkas iedzīvotājiem ļoti nozīmīgu notikumu. 1789. gadā šeit tika uzcelta mūra slimnīcas ēka. Un tajā pašā gadā tika nodibināts lazaristu kongregācijas žēlsirdīgo māsu sieviešu klosteris, kura māsas šo slimnīcu apkalpoja. Tolaik tas bija vienīgais sieviešu klosteris reģionā, kas pastāvēja līdz pat 1864. gadam un tika slēgts reizē ar slimnīcu. Klostera telpas, tāpat kā Sv. Donāta kapela, bija piebūvētas katoļu dievnamam. Un tieši šiem mērķiem grāfiene ziedoja 10 000 zlotu.

Plāteri nežēloja līdzekļus dievnama interjera uzturēšanai pienācīgā kārtībā. Un, kad viena vai otra iemesla dēļ, 120 gadus pēc uzklāšanas uz sienām, centrālā altāra freskas sāka plaisāt un drupt, tika nolemts tās dekorēt. Tā 1884. gadā dievnamā parādījās glezna, par kuras autorību speciālisti strīdījās daudzus gadus. Vieni uzskatīja, ka tās autors ir poļu mākslinieks I. Jablonskis (1835-1905). Dažos avotos minēts Jana Matejko (1838-1893) vārds, tomēr starp abu meistaru oficiāli atzītajiem darbiem šī glezna nav atrodama. Savukārt no katoļu baznīcas prāvesta Ed. Voronecka intervijas laikrakstam „Seičas”, kas sniegta 2017. gadā, izriet, ka gleznas „Sv. Ludviks dodas krusta karā” autors ir J. Matejko skolnieks, Krakovas mākslinieks T. Lisevičs. Vairāk nekā gadsimtu glezna aizsedza sienas fresku, bet pēc restaurācijas ieņēma vietu pa labi no galvenā altāra.

Tomēr Krāslavas dievnama audzinošā nozīme nebija vērsta tikai uz vienkāršo tautu. Katoļu baznīca tika iesvētīta par godu Sv. Ludvikam IX, Francijas karalim, kurš organizēja un piedalījās divos krusta karos uz Palestīnu, par ko arī tika kanonizēts. Un šajā gadījumā viss — sākot ar cildeno un vienkāršo ļaužu vidū reti lietoto vārdu Ludviks un beidzot ar „neticīgajiem, pagāniem”, pret kuriem tika rīkots krusta karš, — šis vēstījums bija adresēts vietējās muižniecības jaunatnei. Franču karalis tika rādīts kā atdarināšanas paraugs un tikumisks orientieris augošajiem dižciltīgajiem kungiem.

Par to, cik lielā mērā paši Plāteri ievēroja šos tikumiskos orientierus, var spriest pēc notikumiem dzimtas vēsturē. Tā no dažādiem avotiem zināms, ka:

• 1559. gadā, kad krievu karaspēks ieņēma Daugavpili, cars Ivans Bargais (1530-1584), personīgi atrazdamies šā karaspēka vidū, iecēla vietējo muižnieku Ludvigu Plāteru par cietokšņa komandantu. Taču, tiklīdz krievu karaspēks atkāpās, komandants, nododot uzticību, atvēra cietokšņa vārtus Polijas karaļa karaspēkam, par ko saņēma naudas atlīdzību un grāfa titulu.
• Kad Livonijā sākās Reformācijas laiki, Plāteri šķīrās no senču ticības un pārgāja luterānismā. Domājams, tas notika XVI gadsimta vidū. Taču pēc tam, kad 1561. gadā Livonijas ordenis atdeva Latgali katoļticīgajai Polijai, Jans Andrejs Plāters (miris 1696) kopā ar visu ģimeni atgriezās katolicismā.
• Dzimtas vēsturē bija posmi, kad, lai saglabātu savas privilēģijas un uzkrātās bagātības, dzimtas pārstāvjiem nācās iziet cauri polonizācijas, pārvācošanas, rusifikācijas procesam, atsakoties no savām nacionālajām saknēm par labu savam sociālajam stāvoklim.
• Vismaz četri šīs dzimtas pārstāvji pārkāpa savas dotās zvēresta saistības un kļuva par dumpiniekiem attiecībā pret Krievijas valstiskumu. Tā poļu sacelšanās laikā 1830.-1831. gadā aktīvi piedalījās jātniece Emīlija Plātere (1806-1831), kuru pēc nāves savos dzejoļos apdziedāja pats Adams Mickevičs (1798-1855), un viņas brālēns Cēzars Plāters, kuri dzīvoja netālu no Daugavpils.

Savukārt 1863.-1864. gada sacelšanās laikā piedalījās Kazimirs (miris 1863) un Leons Plāteri (1830-1863), kuri arī dzīvoja Daugavpils apriņķī. Turklāt viņu dumpi vairs nevarēja pamatot ar rūpēm par savu tautu un tās brīvību. Jo dzimtbūšana Krievijā līdz tam laikam jau bija atcelta. Vienkārši dižciltīgajiem kungiem nepatika vara, kas viņus bija apveltījusi ar tām tiesībām un privilēģijām, kuras viņi pilntiesīgi baudīja. Un kurai viņi par to bija zvērējuši uzticību. Bet to sauc par zvēresta laušanu. Un tas tiek sodīts visstingrākajā veidā.

• 1782. gadā grāfs Augusts Plāters no Krievijas kroņa nomā saņēma 3062 dzimtcilvēku zemnieku sētas. Saskaņā ar tā laika likumiem viņš nebija to pilntiesīgs saimnieks un viņam bija jāievēro noteikti savu tiesību ierobežojumi. Taču viņš savus pienākumus ignorēja, izraisot neapmierinātību un nemierus nabadzībā nonākušo zemnieku vidū. Nevēlēdamies radušos problēmu risināt patstāvīgi, grāfs vērsās pie gubernatora ar lūgumu atsūtīt karaspēku nemieru apspiešanai. Tā rezultātā zemnieku uzstāšanās tika apspiestas, bet ļoti daudzas saimniecības vienkārši izputēja.

Turklāt Plāteru dzimtas grāfu ģerbonī lasāma devīze: „Labāk nāve nekā negods!”

Atliek piebilst, ka dievnams tika būvēts ar aprēķinu tajā izvietot Inflantijas bīskapa katedru, kas pilnībā atbilda Plāteru „galvaspilsētas” iecerēm.

Tagad uzskaitīsim faktus:

• Tiek būvēta galvaspilsēta ar visu šim nolūkam nepieciešamo infrastruktūru. No citām vietām uz to tiek pārceltas visa piegulošā reģiona administratīvās un finanšu iestādes. Vēl vairāk: atsaucoties laikmeta garam, tiek uzcelta mūra slimnīcas ēka un atvērta augstākā mācību iestāde...
• Pilsētas galvenais dievnams ir veltīts karalim, kura vārds sakrīt ar visu apkārtējo zemju ietekmīgākā un bagātākā īpašnieka vārdu.
• Dzimtas pārstāvji personiski pazīst pāvestu un bauda Viņa labvēlību.
• Dzimtas ģerbonī attēlots grāfa kronis.
• Par viņiem zina un tiem uzmanību pievērš Rietumeiropas un Krievijas valdnieki.
• Viņu ietekme un bagātība aug...

Un, ja kādam vēl arvien nepietiek pierādījumu, minēsim arī šādu faktu: pārkāpjot visus tajā laikā pieņemtos noteikumus, Plāteri savu pili uzcēla vienā augstumā ar pilsētas galveno dievnamu, nevis zemāk par to. Un pat katoļi jezuīti, kas stingri uzraudzīja baznīcas etiķetes ievērošanu, tam netraucēja.

Lietu loģika prasīja atrisināt arī jautājumu par monarhu dzimtas locekļu apbedījuma vietu. Tāpēc grūti pateikt, vai tas bija iecerēts jau pirms baznīcas celtniecības sākuma, taču no 1775. gada dievnama kriptā atradās grāfu dzimtas ģimenes kapliča.

Lai gan Plāteru dzimtā šāda hronoloģija, visticamāk, tika vesta, pašlaik nav iespējams precīzi atbildēt uz jautājumu par pirmo apbedījumu. Tāpēc ir visai ticami, ka viss sākās tieši ar pašu Konstantīnu Ludviku Broel-Plāteru 1778. gadā un viņa dzīvesbiedri Augustīni 1791. gadā. Katrā ziņā no 22 zināmajiem apbedījumiem dzimtas kapenēs tie ir vissenākie. Uzskaitīsim visus:

• Konstantīns Ludviks fon dem Broel-Plāters (1722-1778)
• Augustīne Oginska-Plātere (1724-1791)
• Anna fon dem Broel-Plātere (–1800)
• Vaclavs fon dem Broel-Plāters (1788-1811)
• Juzefa fon dem Broel-Plātere (1787-1817)
• Severīns fon dem Broel-Plāters (1790-1824)
• Rozālija fon dem Broel-Plātere (– –)
• Heinrihs fon dem Broel-Plāters (– –)
• Jozefs Kazimirs fon dem Broel-Plāters (1796-1852)
• Augusts Hiacints Joahims fon dem Broel-Plāters (1822-1861)
• Selīna fon dem Broel-Plātere (1839-1864)
• Antonīna fon dem Soltanova-Plātere (– –)
• Jozefa un Antonīnas Broel-Plāteru pirmais dēls (1871-1871)
• Zigmunds fon dem Broel-Plāters (1815-1882)
• Ludviks(a) fon dem Broel-Plāters (1821-1897)
• Mihails fon dem Broel-Plāters (1818-1898)
• Stefānija fon dem Broel-Plāters (1830-1900)
• Helēna fon dem Broel-Plāters (1825-1903)
• Stefānija fon dem Broel-Plāters (1830-1900)
• Jevgēnijs fon dem Broel-Plāters (1826-1910)
• Juzefa fon dem Broel-Plāters (183..-?)
• Mihails fon dem Broel-Plāters (1834-1924)
• Leons Antonijs Staņislavs Joahims fon dem Broel-Plāters (-1980)

Kopumā dzimtas kapliča bija paredzēta vairāk nekā 50 apbedījumiem.

Savus īpašumus Krāslavā Plāteri zaudēja līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu un, emigrējuši uz Rietumeiropu, izklīda pa pasauli. Turklāt viņu dzimtas koka Krāslavas atzars pārtrūka līdz ar dzimtas pēdējā vīriešu kārtas pārstāvja, teoloģijas doktora Leona Plātera, nāvi 1980. gadā.

Un tagad galvenais, ar ko Krāslavas kapliča atšķiras no visām tām, ko līdz šim esam izpētījuši.

Pirmie Broel-Plāteru dzimtas pārstāvji sevi uzskatīja par šo zemju valdniekiem. Viņi sāka celt galvaspilsētas pilsētu gandrīz no nekā - no nelielas miestiņa, kas atradās iegādātā īpašuma teritorijā. Un jāsaka, ka viņu iecere gandrīz īstenojās. Tās veiksmīgu pabeigšanu izjauca ģeopolitiskie procesi, kas noveda pie Polijas-Lietuvas kopvalsts pilnīgas sagraušanas un sadalīšanas. Taču tas jau pārsniedza Plāteru iespēju robežas...

Kā jau valdniekiem pieklājas, visam viņu īpašumos bija jābūt pakļautam valdnieku interesēm. Jo īpaši tik svarīgam mūsu dzīves brīdim kā pārejai viņsaulē. Un, ja paraudzāmies uz situāciju no šīs puses, tad vēl nav zināma patiesā jēga, kādēļ Krāslavas reģiona reliģiskais centrs tika izveidots svētā Ludvika Romas katoļu baznīcas veidā.

Un nav zināms, ko Plāteri uzskatīja par šī kompleksa galveno elementu - grāfu kapliču vai visu pārējo. Viņi bija pietiekami izglītoti, lai zinātu, ka no saskaitāmo vietu maiņas summa...

Uz dievnama sienām izvietotas piemiņas plāksnes, kurās uzskaitīti grāfu dzimtas pārstāvji, kas apbedīti kriptā. Un, piekritīsiet, svētceļniekam, kurš bija saņēmis pilnīgu grēku atlaišanu un uzlabojis savu veselību ar svētmocekļa Donāta svēto relikviju palīdzību, būtu bijis grēks neapstāties pie šiem uzrakstiem un, pārkrustoties, nenovēlēt mieru un Dieva valstību tiem labdariem, kuri viņam, svētceļniekam, bija sarūpējuši tādu prieku. Un kas zina, varbūt šāds patiess vēlējums viņu dvēselēm tiks ieskaitīts par nopelnu...

Tomēr sociālā noslāņošanās pārejas posmā no dzimtbūšanas uz buržuāziskajām attiecībām bija tik liela, ka iedzīvotāju pamatmasa — un to veidoja paverdzinātie un nežēlīgi ekspluatētie zemnieki un viņu pēcteči — savus apspiedējus patiesi ienīda. Savukārt vergturi Plāteri savus vergus nesaprata un no tiem baidījās. Un, kā parādīja turpmākie vēsturiskie notikumi, ne bez pamata. No tā ļoti smagi cieta it kā dumpinieks grāfs Leons Plāters 1863. gadā. Daudzie grāfu dzimtas pēcteči zaudēja visu savu mantu un bija spiesti bēgt no šīm zemēm. Bet pati grāfu dzimtas kapliča tika pakļauta gandrīz pilnīgai iznīcināšanai...

Tas, ko šodien var redzēt, ir rekonstrukcija. Ateisma gadu desmitos vandālisms turpinājās pat dievnama pagrabos, un visi apbedījumi tika apgānīti. Tas sākās jau 1941. gada jūnijā, kad atkāpjoties Sarkanajai armijai, dievnamu vispār bija iecerēts uzspridzināt, taču aprobežojās ar tā aizdedzināšanu. Vēlāk daudzus gadus kapenēs vienkārši glabāja malku un būvmateriālus, izmantojot tās kā saimniecības telpu.

Šobrīd kripta-kapliča vizuāli ir atjaunota, un ar dievnama prāvesta svētību to var apskatīt. Un, bez šaubām, tā ir viena no nozīmīgajām mūsdienu Krāslavas vēsturiskajām vietām.