Ģimeņu un dzimtu apbedījumu tradīcijas Latvijā

Tradīcijas ģimeņu un dzimtu apbedījumiem Latvijā

10. 02. 2020

I daļa

Var pieņemt, ka tradīcijas, kas saistītas ar ģimenes – dzimtas – radu apbedījumiem, ir raksturīgas visām nācijām un tautām, kuras spējušas pārdzīvot pirmatnējās kopienas stāvokli un piekopj mazkustīgu dzīvesveidu. Tā taču ir tik loģiska un saprotama vēlēšanās sajust vienotību ar savas dzimtas saknēm, senčiem un priekštečiem, kuri spējuši nodot dzīves un atmiņas stafeti saviem pēcnācējiem... Un latvieši šajā ziņā nav izņēmums.

Nevar teikt, ka šī tradīcija no etniskā viedokļa būtu tieši latviska. Mūsdienu veidolā to, visticamāk, ieviesa 12.-13. gs. iebrucēji iekarotāji. Taču tagad vairs nav jēgas veikt salīdzinājumus ar jebkurām citām tautām, jo runa ir par Latvijas tradīciju. Turklāt pagaidām ļoti nedaudzi zina, ka vietējās likumdošanas līmenī šai nacionālās identitātes sastāvdaļai tiek dots graujošs trieciens. Tā sekas neizpaudīsies uzreiz, būs vajadzīgi desmitiem gadu, taču, ja pilsētu pašvaldību lēmumi iesakņosies, tad ģimenes apbedījumu veidošanas kultūra tās tradicionālajā veidā pakāpeniski izzudīs. Lūk, par ko ir runa.

2019. gada martā tika publicēts Latvijas KT lēmums, ka valstij savu iedzīvotāju apbedīšanas vietas jānodrošina bez maksas. Tas ir, pašvaldībām nav tiesiska pamata iekasēt maksu par kapsētās piešķirtajām vietām apbedīšanai. Un pirmie uz šo lēmumu reaģēja Rīgas ierēdņi.

Tika publicēti dati par Rīgas kapsētu stāvokli, no kuriem izrietēja secinājums: ja viss turpināsies tāpat kā līdz šim, tad galvaspilsētas kapsētu platība ik gadu pieaugs par 2 ha. Ar laiku visa zaļā zona ap galvaspilsētu pārvērtīsies par kapsētu. Tātad vienīgais risinājums ir pāreja uz kremēšanas procedūru. Un, tā kā urnas ar pelniem apbedīšanai daudz vietas nevajag, pilnīgi pietiek piešķirt vienvietīgu laukumu. Protams, bez maksas.

Otrā Latvijas pilsēta, kur sāka pildīt KT lēmumu, bija Jelgava, un no 2019. gada 1. aprīļa bezmaksas vietas sāka piešķirt apbedīšanai atvērtajā Meža kapsētā. Sākumā tika piedāvātas ne vairāk kā 3 vietas, vēlāk jau 2.

Visticamāk, šī prakse pakāpeniski iesakņosies visur, jo lielajās pilsētās aktuāla ir brīvo teritoriju trūkuma problēma. Bet uzcelt mūsdienās krematoriju nav nekāda problēma — būtu tikai pieprasījums pēc šāda pakalpojuma. Taču nomirs tradīcija...

Taču jebkuras, īpaši mazskaitlīgas tautas savdabību cita starpā veido arī šīs tautas godātās un uzturētās tradīcijas. Atteikšanās no kompaktas dzīvošanas savā vēsturiskajā teritorijā, no valodas, no senču tradīciju uzturēšanas draud ar pašas tautas izzušanu. Izšķīšanu daudzskaitlīgāku kaimiņu vidē.

Latviešu gadījumā argumenti par teritoriju trūkumu tikai pirmajā brīdī šķiet pārliecinoši. Ja pievēršamies statistikai, tad 1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka Kurzemes un Vidzemes guberņas teritorijā dzīvoja ne mazāk kā 2 000 000 Krievijas impērijas pavalstnieku, plus vēl mūsdienu Latgales iedzīvotāji, kas ietilpa Vitebskas guberņā. Tas viss pretstatā pašreizējiem 1 910 000 (uz 2020. gada 1. janvāri), turklāt izkaisītiem pa visu pasauli. Arī dzīves ilgums toreiz vidēji bija ap 40 gadiem, pretstatā pašreizējiem 72. Tātad arī bēru toreiz bija divreiz vairāk nekā tagad. Un vietas pietika ar uzviju. Kāpēc?

Tāpēc, ka kapsēta nav debesskrāpis un nav arī fabrika vai rūpnīca, kam nepieciešams pastāvīgs remonts, modernizācija un apgāde ar izejvielām un materiāliem. Reiz pareizi, ar prātu un no sirds ieguldītas pūles nes augļus gadsimtiem. Un šie augļi nav tikai ekonomiska rakstura, kas šodien izvirzīts pirmajā vietā. Tie ir arī garīga plāna augļi, kas vieno un baro nāciju. Tāpēc ar šiem jautājumiem būtu jānodarbojas nevis ierēdņiem, bet gan nacionālajai inteliģencei. Ja vien, protams, tāda ir.

Smieklīgi teikt, taču Latvijas mērogā šo jautājumu var atrisināt ar 600 hektāriem zemes, sadalot tos 5 atsevišķās reģionālajās kapsētās (kopā ar Rīgu). Šie reģionālie veidojumi daudziem gadu desmitiem uz priekšu atrisinās pieprasījuma problēmu pēc plašām ģimenes apbedījumu vietām pilsētu iedzīvotājiem, turklāt nesīs arī finansiālu ieguvumu, pārdodot vietas un sniedzot pakalpojumus teritorijas uzturēšanai pienācīgā kārtībā.

Bet visiem tiem, kurus šādas 'nosacītības' itin nemaz neinteresē, lai darbojas pašlaik ieviestā 'utilizācijas' sistēma. Jo, ja šādas tradīciju pārmaiņas izraisa vēsturiska nepieciešamība mainīt saimniekošanas sistēmu, tad pārmaiņām jānotiek visās sabiedrības dzīves jomās. Un tas ir loģiski.

Neloģiski ir tikai gaidīt šādus lēmumus no ierēdņiem. Tā vienkārši nav viņu kompetence, tā nav viņu atbildības sfēra. Un arī vainot viņus nevajadzētu, jo ne jau viņi formulē un veido sabiedrisko pieprasījumu pēc nācijas garīgajām vērtībām. Viņi tikai atspoguļo pastāvošo sabiedrisko pieprasījumu. Un, raugoties uz viņiem no šāda skatpunkta, var gūt papildu informāciju par to, kurp virzās nācija.

II daļa - kapsēta „Gauriņu”

Pašā Tērvetes meža malā, uz Zaļenieku un Tērvetes pagastu robežas, atrodas kapsēta 'Gauriņu'. Tā nosaukta netālu esošo viensētu 'Gauriņi' un 'Lielgauriņi' vārdā. Kapsētas platība ir 1,8 ha, bet senākais apbedījums datēts ar 1864. gadu. Vienlaikus ir acīmredzams, ka kapsēta dibināta daudz agrāk — pēc notikuma aculiecinieku teiktā, uzstādot kapakmens pieminekli, strādnieki dažādās vietās atrada vācu monētas no Otrā pasaules kara laika, cara laika kaltās monētas un pat divas Livonijas ordeņa laika monētas.

Kapsēta „Gauriņu”, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Pats senākais no iezīmētajiem apbedījumiem.

Kapsēta „Gauriņu”, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Monētas, kas atrastas liela ģimenes apbedījuma vietas labiekārtošanas laikā.

Kapsēta ir ļoti labi organizēta no kapsētu prasību viedokļa: iepriekš uzcelta zvanu tornīte, bet kapsētas teritorija izplānota un apjozta ar augstu — vietām vairāk nekā metru augstu — zemes uzbērumu, kuru no ārpuses ieskauj meliorācijas grāvis, kas līdz mūsu dienām saglabājies visai labi. Divi celiņi, kas krustojas kristīgā simbola — krusta — veidā, skaidri sadala visu teritoriju četros sektoros: divos lielos (ar malām 100 x 50 m) un divos mazos (ar malām 50 x 50 m). Garais celiņš sākas pie kapsētas centrālajiem vārtiem un beidzas pie iebrauktuves un izbrauktuves tehniskām vajadzībām. Otrs iet šķērsām un atrodas starp kapsētas vārtiņiem. Atkārtosim: viss bija izdomāts ļoti saimnieciski. Turklāt celiņu 'krusts' ir orientēts ar virsotni uz rietumiem.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas vārti.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas vārti no kapsētas puses.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Šiem kapsētas vārtiem ir ne mazāk kā 150 gadu.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas ziemeļu vārtiņi.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas dienvidu vārtiņi.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Zemes uzbērums ap kapsētu.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Zemes uzbērums ap kapsētu no ārpuses.

Zvanu tornis tika uzcelts 1870. gadā, turklāt ir redzams, ka neiztika bez zināmas pompozitātes — no funkcionālā viedokļa tik mazai kapsētai tāda pamatīga un masīva būve nebija nepieciešama. Taču pēc saglabājušajiem pieminekļiem redzams, ka kapsētā apbedīti turīgu un daudzbērnu ģimeņu pārstāvji, un, acīmredzot, tādēļ būvniecībā tika nolemts īpaši netaupīt. Rezultātā šodien Gauriņu kapsētas zvanu tornis ir valsts nozīmes vēstures piemineklis un tiek aizsargāts ar likumu. Tā saglabāšanu pienācīgi uzrauga, un tas joprojām tiek izmantots tiešajam nolūkam bēru norises laikā.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas zvanu torņa jumts ir klāts ar skaidām.

Gauriņu kapi, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas zvanu torņa būvniecības gads — 1870.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Dekoratīva frīze uz kapsētas zvanu torņa sienas.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas zvanu tornis no aizmugures puses.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas zvanu torņa dienvidu puse.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Kapsētas zvanu tornis.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Skats uz kapsētas zvanu torni no kapsētas ziemeļu puses.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Skats uz kapsētas zvanu torni.

Pusotra gadsimta ilgajā kapsētas pastāvēšanas laikā šeit raduši mūža mieru simtiem vietējo iedzīvotāju ar visdažādākajiem likteņiem. Te atrodas arī revolucionāru kaujinieku Jāņa Oša un Teodora Zinkovska apbedījums, kuri tika nošauti 1906. gadā par īpaši aktīvu piedalīšanos 1905. gada revolūcijas masu nekārtībās. Grūti pateikt, kad tieši, taču viņiem ir uzstādīts piemineklis ar epitāfiju, kurā precizēts viņu bojāejas cēlonis.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Piemineklis nošautajiem 1905. gada revolūcijas dalībniekiem.

Bet netālu saglabājies pamatīgs 30. gadu beigu betona piemineklis ar uzrakstu:

Sergejs Ivanovičs Rasterjajevs 1862-1936
Petrogradas tirgotājs

Spriežot pēc visa, šis vīrietis bija vientuļš - līdzās nav manāmi nekādu viņa ģimenes locekļu apbedījumi, taču ap kapavietu ir uzstādīts visai pamatīgs žogs no betona stabiem un četršķautņiem resniem tērauda stieņiem. Tātad kāds pēc viņa nāves bija parūpējies, lai apbedījuma vieta tiktu savesta pienācīgā kārtībā.

Arī mūsu dienās šī vieta nav aizaugusi ar zāli un krūmiem, jo visa kapsēta ir ļoti labā stāvoklī: mūsu sniegtajās fotogrāfijās nekur nav redzami ne sagāzti koki, ne izmesti atkritumi.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Piemineklis un žogs tirgotāja Rasterjajeva apbedījuma vietā.

Un, starp citu, ir manāms, ka kapsēta gandrīz trešdaļā savas teritorijas stāv tukša. Tas ir, protams, tagad tukšajās vietās apbedījumi reiz ir bijuši, taču laiks ņem savu, un daudzām dzimtām vairs nav palikuši pēcnācēji. Tomēr nav šaubu, ka līdz pat sava mūža pēdējai sekundei aizgājēji zināja, kas viņi ir, no kurienes nāk un kur ir viņu saknes. Turklāt bez jebkādas oficiālas patriotiskās audzināšanas.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Šim dzimtas apbedījumam ir vairāk nekā 120 gadu.

Un te mēs nonākam pie šīs kapsētas galvenās atšķirīgās iezīmes — lielā īpaši plašo ģimeņu un dzimtu apbedījumu skaita, kas aizņem ne mazāk kā trešdaļu no kopējā apbedījumu skaita un tiek izmantoti ilgāk par 100 gadiem! Un, raugoties uz mūsdienu pieminekļiem, kas uzstādīti līdzās 19. gadsimta beigu krustiem, bez jebkādas aģitācijas saproti: jā, patiešām, šeit ir apbedīti vietējie iedzīvotāji un viņu asinsradinieki — senči. Viņi šeit dzīvoja, šeit strādāja, šeit mira, šeit dus mierā... Un, starp citu, iespējams, šajā kapsētā ir tik tīrs tāpēc, ka pēcnācēji šurp nāk ne gluži ciemos, bet zināmā mērā mājās. Bet mājās piemēslo tikai tie, kam nav savas dzimtas, proti, tie, kam nav sava rada.

Gauriņu kapsēta, Zaļenieku pagasts, 2020. gada janvāris. Viena no lielajām ģimenes apbedījumu vietām.

Ir saprotams, ka kapsētas vietu noformējuma stilu un pompozitāti lielā mērā nosaka pasūtītāja finansiālās iespējas. Un te ir uzskatāms piemērs tam, kā mūsdienu pēcnācēji izturējušies pret savu senču piemiņu. Šis piemineklis tika uzstādīts 2019. gada sezonā, turklāt ir redzams, ka daudz informācijas par dzimtas vēsturi jau ir zudis. Taču piemiņa par senčiem ir saglabāta un — kad radās tāda iespēja — iemūžināta. Lūk, kāda nozīme pēcnācējiem ir piederības izjūtai pie savas dzimtas.