Reklāma uz kapakmeņiem (vēsturiska rekonstrukcija Žurnālam).

Jautājums, protams, interesants: vai to darīt ir ētiski vai tomēr ne visai. Taču arī bizness prasa savu. Agrāk šis jautājums tika risināts, uz izstrādājuma uzliekot autora zīmogu. Daudzu kopš 20. gadsimta sākuma saglabājušos pompozo pieminekļu apakšdaļā var atrast iegravētus meistaru uzvārdus un to darbnīcu nosaukumus, kurās konkrētā piemiņas zīme izgatavota. Un šādu piemēru ir diezgan daudz.

Loģiski pieņemt, ka zīmogs tika uzlikts vienlaikus ar visas pārējās gravējuma daļas izgatavošanu un šis jautājums jau iepriekš tika saskaņots ar pasūtītāju. Galu galā šie pompozie obeliski arī mūsdienās maksātu visai prāvu naudu, bet tolaik — vēl jo vairāk. Bez pasūtītāju piekrišanas tas būtu bijis pilnīgi neiespējami.

Bet tagad ieskatieties uzmanīgi — uz dažiem akmeņiem burti ir iegravēti ļoti nevīžīgi. Ja viss gravējums būtu tāds, pieminekli neviens nebūtu pieņēmis un apmaksājis. Bet kā tas iespējams: nevainojama paša pieminekļa apstrāde un gravējums, taču zīmogs izgatavots briesmīgi?

Lauku kapsētas Jelgavas apkārtnē:

Domāju, ka viss notika šādi. Jelgavas (Mītavas) iedzīvotāju skaits no 1914. līdz 1940. gadam svārstījās robežās no 45 līdz 35 tūkstošiem iedzīvotāju — tieši tā, dilstošā secībā. Šajā pašā periodā iekrita 1905. gada revolūcija, Pirmais pasaules karš, 1917. gada revolūcija, pilsoņu karš, intervence un pēckara posts. Vidēji turīga pilsētnieka iztikas minimums 30. gadu vidū bija 1,5–2 lati dienā (to zinu no sava tēva vecāku stāstītā; viņi Jelgavā pastāvīgi dzīvoja kopš 1930. gada). Savukārt to obelisku izmaksas kopā ar uzstādīšanu, uz kuru postamentiem es nofotografēju izgatavotāju zīmogus, pēc mūsdienu cenām būtu 3–15 tūkstoši eiro. Cik pilsētnieku varēja atļauties šādus izdevumus?

Skaidrs, ka arī turīgi laucinieki savu klātbūtni uz zemes iemūžināja ar pompozu obelisku palīdzību, un lauku kapsētās tādu var sastapt ne mazums.

Ar apbedīšanas jomu nodarbojos 21 gadu (2019. gada janvārī), un visas apkārtnes kapsētas esmu izbraukājis ne reizi vien. Nekad neesmu sev izvirzījis mērķi pārskaitīt līdz mūsdienām saglabājušos šāda cenu līmeņa kapakmeņus, taču domāju, ka īpaši nekļūdīšos, nosaucot skaitli — 200. Taču! Tie ir pieminekļi no 1900. līdz 1940. gadam, turklāt aptverta visa Jelgavas teritorija un tai piegulošie lauku rajoni.

Pieminekļu pārdošanas un uzstādīšanas bums sadalījās divos nosacītos “viļņos”: 1900.–1913. un 1930.–1940. gadā, stingri atbilstoši ekonomiskajai situācijai šajā teritorijā. Turklāt pirmais vilnis, šķiet, bija vairāk “pilsētniecisks”, bet otrais — “lauku”. Šādu secinājumu izdaru, balstoties uz to, ka absolūtais vairākums mūsdienās joprojām funkcionējošo kapsētu tika izveidotas 20. gadsimta pirmajos 10–15 gados (piemēram, Meža kapi 1913. gadā, un tur obelisku ir pavisam maz). Toties lauku kapsētās ir uz ko paskatīties.

Nosacītajā skaitlī “200” neietilpst arī iznīcinātie pieminekļi no pēc Otrā pasaules kara likvidētajām pilsētas kapsētām. Pilsētnieki stāstīja, kā no demontētajiem akmeņiem tika izgatavotas šķembas un tās izmantotas ceļu būvniecībā. Savukārt akmens apstrādes meistari apgalvo, ka daži pieminekļi tika pārveidoti un uzstādīti kritušo Padomju armijas karavīru, vietējo padomju aktīvistu un mierīgo iedzīvotāju kapos. Pieņemsim, ka arī šādu iznīcināto pieminekļu bija apmēram 200.

Tālāk. Pat ja šos divus viļņus sadala uz pusēm, tas nozīmē, ka desmit pirmskara gados Jelgavā izgatavoja un uzstādīja aptuveni 200 obelisku un krustu, tas ir, 20 gabalus gadā. Mazāka izmēra piemiņas zīmju, kādas ir izplatītas mūsdienās, acīmredzot gandrīz nemaz nebija, ja jau tik maz no tām ir saglabājies.

Daži kapakmeņi ir veseli kompleksi, kuros ietilpst gan piemiņas zīme uz postamenta, gan grezni kalti žogi, gan parapeti, gan ar slīpētu akmeni apšūti pamati. Un tas viss tika paveikts ar zirgu un cilvēka muskuļu spēku, turklāt jāņem vērā, ka:

• 1 kubikmetrs granīta sver vairāk nekā 3 tonnas.
• 1 kubikmetrs armēta betona — 2,4 tonnas.
• 1 kubikmetrs zemes vai grants — aptuveni tonnu.

Domāju, ka, ņemot vērā darbu apjomu un to gadu tehnisko nodrošinājumu, 3–4 firmām (katrā pa 5–6 strādniekiem) bija jāstrādā visu sezonu, lai apmierinātu pastāvošo pieprasījumu. Tā viņi arī darīja, uzņemoties visu darbu, lai pēc pasūtījuma saņemto sagatavi novestu līdz vajadzīgajam stāvoklim, tostarp iegravētu pieminekli. Viņu bizness bija strukturēts, ar pastāvīgiem piegādātājiem, tāpēc tas piedāvāja plašu izvēli gan formas, gan materiāla ziņā. Un arī augstu pievienoto vērtību, kas ļāva ieguldīt ražošanā un reklāmā.

Taču parādījās — gluži tāpat kā mūsdienās! — nejauši iebraucēji un gadījuma darbu darītāji, kuri mēģināja kaut ko sev izplēst, nopietni neieguldot biznesā. Viņi paši neko neražoja, bet saņemtos pasūtījumus pilnībā nodeva citiem izgatavotājiem no citām vietām. Savukārt, saņemot izstrādājumu, paši to uzstādīja uz vietas. Ja ar vispārējiem celtniecības darbiem viņi bija pazīstami, tad akmens apstrādē un gravēšanā neko neprata. Un tas notika visur.

Līvas kapi, Liepāja: Plieņu kapi pie Tukuma: Tomes kapi:

Bet kā citādi apliecināt savu klātbūtni tirgū, ja viņiem nebija ne līdzekļu, ne laika patiesai reklāmai? Varētu mēģināt izmantot tradīciju, kas pastāvēja starp meistariem ar nostiprinātu labu reputāciju, — likt saviem izstrādājumiem meistara zīmi. Taču nav iespējams iedomāties situāciju, ka izgatavotājfirma pirmās šķiras ražojumam uzliktu svešu meistara zīmi tikai tāpēc, ka šis „kāds”, gadu nedēļu strādādams, viņu izgatavoto izstrādājumu bija uzstādījis kādā kapsētā. Meistara zīmi nācās iegravēt pašiem, lai gan viņi paši to neprata izdarīt. Tāpēc arī burti ir šķībi.

(Turpinājums sekos...)