Horizontāli guļoša akmens, betona, stikla plātne. Mūsdienās ļoti reti izmantojams kapa pieminekļa variants. Var atcerēties līdzīgus izteicienus: “kapa plātne”, “zem kapa plātnes”. Taču šīs nav tās tradīcijas un ne tie laiki, kuros esam audzināti. Bez šaubām, ir iespējami varianti, kad guļošais akmens būs labākais dizaina risinājums. Bet šodien tas ir retums, un lūk, kāpēc:

1. Mūsdienu kapakmeņi tiek izgatavoti no aprēķiniem uz šodienu. Pasūtītājs tiecas pēc saprātīga naudas un spēku ieguldījuma, nedomājot tālāk uz priekšu par 40–50 gadiem. Pagājušo gadsimtu akmens izstrādājumiem tas vispār nebija ilgtermiņš, toreiz operēja jēdziens “uz gadsimtiem”. Tostarp attiecībā arī uz pieminekļiem.
2. Pagājušo gadsimtu tehniskais līmenis neļāva izgatavot izcilus darbus lielos apmēros. Savukārt kapakmens plātnes izmēri ir, sākot no 1 m. Turklāt materiālu nezāģēja, bet gan skaldīja, aptēsa un slīpēja. Rezultātā plātne varēja būt 30–50 cm bieza.
3. Lai taupītu spēkus, līdzekļus un laiku, ir iespējams neapstrādāt plātnes aizmugurējo virsmu, jo tā nebūs redzama.
4. Masveida akmens pulēšana parādījās tikai 19. gadsimta beigās, kad rūpniecībā sāka pielietot elektrību. Līdz tam izstrādājumi tika slīpēti. Mūsdienās viss ir pretēji, pieminekļi lielākoties tiek pulēti. Un pulēšana „baidās” no abrazīvām vielām, pie kurām pieder arī smiltis. Uzstādot akmeni novieto uz paliktņa un paceļ vertikāli virs kapa.
5. Mūsdienu gravējumi paredz elegantas formas un nelielus izmērus, ko nav grūti izvietot uz maziem akmeņiem. Savukārt iepriekšējo gadsimtu gravēšana tika veikta ar rupju, salīdzinot ar mūsdienām, darbarīku, bija liela izmēra un prasīja lielas akmens platības.
6. Vidējais mūža ilgums 17.–19. gadsimtā bija 35–40 gadu, un atmiņas par aizgājušajiem ātri pazuda. Gaidīt, ka kāds no pēcnācējiem tērēs savu dzīvi, lai uzturētu senču kapavietu kārtībā, nenākas. Bet tā noliec virs kapa 1–1.5 tonnas smagu plātni – solīdi un praktiski, fundaments nav nepieciešams, nevar nokrist. Turklāt apgrūtina kapu laupītāju nolūku.

Pēc desmitiem vai simtiem gadu kapa plātne “ieauga” zemē. Un ievērojiet: ja apglabāšanas vietu vismaz paretam nekopt, plātne pazudīs zemē pavisam.

Viss: atmiņas ir izdzisušas, pēdas izdzēstas, teritorija brīva.