Fr. morgue; speciāla telpa līķu glabāšanai, atpazīšanai, izmeklēšanai un izsniegšanai apbedīšanai.

XVII gadsimta sākumā Francijā un pēc tam visā Eiropā sāka parādīties speciālas telpas, kurās tika savākti, kādu laiku glabāti un publiski izrādīti neatpazīti līķi. Vēlāk morgos sāka noteikt konkrēta mirušā nāves iemeslus, glabāt un sagatavot līķus apbedīšanai.

Krievijā 15.–18. gadsimtā šādu funkciju pildīja aiz pilsētas vai pilsētas apkaimē uzcelts Dieva nams jeb Dievnams (kr. Божий дом, Божидом). Tā kā šajā 400 gadu periodā ziemas bija ļoti aukstas un ilgstošas (sakarā ar uznākušo mazo ledus laikmetu), mirušo apbedīšana ziemā nebija vienkārša. Tāpēc Dieva namā līķus glabāja līdz pavasarim, saliekot tos vienu uz otra kā baļķus. Ar siltuma iestāšanos, ja radinieki netika atrasti, veica apbedīšanu „Kristus dēļ”, t. i., par velti. Atcerieties filmu „Tikšanās vietu mainīt nevar” («Место встречи изменить нельзя»):
– ... Ira no Božidomki?

Tāda, lūk, vēsturiska vieta.