1. daļa

Birīņos var apskatīt Latvijas lielākās un pompozākās kapenes paliekas, kas uzceltas XIX gadsimta sākumā. Tās atrodas bijušajā fon Pistolkorsu baronu pils parkā. Pēdējo 100 gadu laikā kapenes nav izmantotas, tās ir pilnībā izlaupītas un atrodas tuvu galīgai sabrukšanai.

Tomēr 2019. gada vasarā kapenēs tika veikti iekšējo telpu gruvešu attīrīšanas darbi. Pašlaik iekšpusē var apskatīt velvju griestu paliekas un kādreizējos majestātiskās apbedījuma vietas rotājumus.

Protams, labi redzamā vietā atrodas paziņojums par objekta avārijas stāvokli, taču ziņkārīgos tas neaptur. Jo īpaši tāpēc, ka vieni no kapenes metāla vārtiņiem ir plaši atvērti.

Var redzēt, ka apbedījuma vieta sastāvēja no divām telpām. Ārējo no ielas norobežoja kaltas metāla restes, bet iekšējā bija iebūvēta pakalnā un, šķiet, cieši noslēgta ar masīvām durvīm. Tur atradās zārki ar pīšļiem.

Šajā otrajā telpā varēja ietilpt vismaz 20 masīvi zārki, un acīmredzot tā jau sākotnēji tika celta, rēķinoties ar šādu drūmu perspektīvu. Tomēr vēstures avoti turpmākos notikumus apraksta vēl traģiskāk. Kad Pirmā pasaules kara gados kapenes tika izlaupītas, par to atjaunošanu vairs neviens nerūpējās.

Pašlaik lielākā daļa iekšējās telpas velvju griestu ir sabrukusi, atsedzot pakalnam piegulošo aizmugures sienu. Maz ticams, ka zem šiem gruvešiem ir palicis kaut kas no kādreiz šeit esošajiem zārkiem, jo vandālisms turpinājās ne vienu vien gadu desmitu. Pompozās celtnes izskats patiešām izaicinoši iedarbojās uz vieglas laupījuma iespējas meklētājiem vai vienkārši piedzīvojumu cienītājiem.

Atbrīvojot telpas no atkritumiem, tika izcelti divi labi saglabājušies nelielas baltā kaļķakmens plāksnes fragmenti ar skaidri saskatāmu gravējumu, kas datējams ar 20.–23. … 1885. gadu. Diemžēl fotogrāfijas izdevās ne pārāk kvalitatīvas, un pagaidām no tām nav izdevies “izspiest” vairāk informācijas.

Taču labi redzama vēl viena — jau lielāka un attiecīgi smagāka — melnā granīta plāksne. Tā vēl nav izcelta no gruvešiem, tā guļ ar iegravēto pusi uz leju, tomēr gravējumam uz tās noteikti vajadzētu būt labi saskatāmam. Tad varēs uzzināt tās aizsaules “saimnieka” vārdu.

Iekšējās telpas velvju sabrukums ļauj redzēt, kā būve tika hidroizolēta pret apkārtējās augsnes mitrumu. Labi ventilējamā telpa starp dubultajām velvēm joprojām pilda savu funkciju, un kādreiz zaļā krāsā nokrāsātie grebtie rotājumi no zviedru kaļķakmens vēl arvien saglabā krāsas pēdas.

Bareljefi ozollapu un lauru lapu veidā, visticamāk, tika atvesti jau gatavi un ievietoti iepriekš sagatavotās nišās, līdzīgi mūsdienu apdares flīzēm. Kā saistviela tika izmantots kaļķis. Turklāt redzams, ka šie apdares elementi ir atdalījušies no sienām tikai tajās vietās, kur sabrukušas pašas sienas, vai arī mērķtiecīgas mehāniskas iedarbības rezultātā.

Virs iekšējās telpas centrālās ieejas nesošās arkas novietota no balta kaļķakmens izgriezta atvērta grāmata, kuras lappusēs vēl var nojaust grāfa Ludw ...... Melli.. vārdu un uzvārdu — Ludvigs Augusts Mellins. Tiesa, grūti pateikt, kādā kontekstā. Iespējams, kā šīs mūsdienu Latvijai unikālās būves pasūtītājs, bet varbūt kā nākamo apbedīto grāfu dzimtas pēcteču ciltstēvs.

Publicēšanas datums: 04.11.2019.

2. daļa

Birīņu muiža dažādos laikos piederēja Biringu, pēc tam Mengdenu, Mellinu un Pistolkorsu dzimtām. Turklāt 1814.–1819. gadā uzbūvētā grandiozā dzimtas kapene bija grāfa Ludviga Augusta Mellina (1754–1835) roku un gaumes darbs / Ludwig August Mellin /. Jurists, komponists, kartogrāfs, publicists, mecenāts, etnogrāfs un pat dzimtbūšanas atcelšanas aizstāvis — viņš bija ļoti kolorīta un ievērojama tā laika Vidzemes guberņas sabiedriskās dzīves personība. Būdams imperatora Aleksandra I pietuvināta persona, viņš savus spēkus veltīja kalpošanai Tēvijai, visaktīvākajā veidā piedaloties vietējās muižniecības attieksmes maiņā pret dzimtļaudīm.

Viņš dienēja maģistrātā, bija tiesnesis, aktīvi izstrādāja un ieviesa savu muižu zemnieku vidū privāttiesības, par vairākiem gadiem apsteidzot 1804. gada Vidzemes agrāro reformu.

Uzcītīgi pildot landrāta pienākumus, viņš neizvairījās no konflikta ar vietējo muižniecību, tādējādi iegūstot daudz ienaidnieku un pretinieku. Viņš deva priekšroku atkāpšanai no landrāta amata, tomēr arī turpmāk konsekventi centās būtiski mainīt zemes īpašnieku un zemnieku–nomnieku attiecības.

Lai gan viņš palika pastāvošās kārtu sistēmas piekritējs, to muižnieku acīs, kuri viņu pazina, grāfs izskatījās pēc kosmopolīta, bet analfabētisko zemnieku vidū, protams, nebija pazīstams. Tāpēc pēc nāves viņš kā humānists tika ļoti ātri aizmirsts un vēlāk tika pieminēts gandrīz tikai kā Vidzemes kartogrāfiskā atlanta autors.

Zināms, ka pēdējos dzīves gadus viņš pavadīja Rīgā un turpat arī nomira. Taču par viņa apbedījuma vietu pagaidām nav izdevies atrast nekādus pierādītus faktus. Tomēr, ja spriež loģiski, tam vajadzēja notikt tieši pēc viņa norādījuma uzceltajā dzimtas kapenē. Lai gan vēlreiz jāatkārto, ka internetā nav izdevies atrast ne zīmējumus, ne fotogrāfijas, ne aprakstus, kas balstīti notikuma aculiecinieku stāstījumos.

Pastāv leģenda par it kā pieminekli grāfam, ko viņa muižu pateicīgie zemnieki uzstādījuši viņa vārdā. Taču arī šā pieminekļa aprakstu pagaidām nav gadījies sastapt. Kopumā rodas iespaids, ka grāfa laikabiedri nelabprāt atstāja jebkādas vēsturiskas liecības par šo enciklopēdistu tieši muižniecības vidē pastāvīgi gruzdošā konflikta dēļ.

Taču arī fon Pistolkorsu baroni, kas šo muižu ieguva kā grāfa Mellina tuvākie radinieki, nav atstājuši nekādus ar mauzoleju saistītus aprakstus. Nav informācijas par kapenē veikto apbedījumu skaitu; nav informācijas par apbedījumos izmantotajiem zārkiem, piemiņas plāksnēm vai kapu plāksnēm. Nav pat informācijas par pašas būves kvalitāti, lai gan tās izpostīšanas brīdī kapenei bija apritējuši tieši simt gadi. Tiesa, internetā tiek izplatīta vēl viena ar pēdējo apbedījumu šajā panteonā saistīta leģenda: it kā tur apbedītā Ērika Pistolkorsa ķermenis pēc septiņiem gadiem (1919. gadā) joprojām bija nesadalījies. Ja tā ir taisnība, būves kvalitātei vajadzēja būt izcilai, jo kapene atrodas pazemē.

Nav informācijas par šīs būves arhitektu un to, kā tika organizēta celtniecība. Tomēr tieši sabrukušo akmens velvju dēļ tagad var ieraudzīt neapkurināmās pazemes būves “sausuma” noslēpumu.

Būvējot kapeni, vispirms no smilšaini mālainā paugura tika izņemts būves apjomam atbilstošs grunts daudzums. Pēc tam, kad bija ierīkoti nevainojamas kvalitātes pamati, tika uzceltas dubultas sienas un dubulti pārsegumi, tādējādi nodrošinot gaisa plūsmu starpsienas telpā. Turklāt viss tika veidots tā, lai nekādā gadījumā uz iekšējām sienām neveidotos kondensāts — pat pie 100% mitruma un stipra sala. Vienlaikus ventilācijas un hidroizolācijas sistēmām vajadzēja spēt darboties bez pastāvīgas kontroles SIMTIEM gadu!!!, jo pēc būvniecības pabeigšanas visa celtne atkal tika aprakta to aptverošajā paugurā, bet virsū no jauna tika iestādīti koki.

Atkārtošos: pēc Pistolkorsu dzimtas nekādas arhitektoniski projektēšanas dokumentācijas par kapenēm nav palicis, tāpat nav nekādu ziņu par darbiem, kas saistīti ar kapenes uzturēšanu pienācīgā stāvoklī. Un vispār — tās taču ir kapenes, un jo mazāk svešinieku tajās iekļūst, jo labāk. Tomēr jāatzīst, ka būve izdevusies grandioza.

Cik lielā mērā tas sevi attaisnoja — tas ir retorisks jautājums...

Publikācijas datums: 14.11.2019.

3. daļa

Pabeidzot raksta otro daļu, mēs nebijām plānojuši publicēt nekādu papildu informāciju par baronu dzimtas kapenēm. Taču, pateicoties 2020. gadā kapenēs veiktajiem rekonstrukcijas darbiem, atklājās ļoti interesantas pašas būves arhitektoniskās īpatnības. Izrādās, ka, neraugoties uz būves monumentālumu, svešu vērotāju acīm palicis apslēpts PAZEMES STĀVS, kas atrodas zem galvenās zāles. Savdabīga kripta kriptā, kuru, šķiet, izmantoja, lai glabātu jau apraudāto un mūžībā aizgājušo dzimtas locekļu zārkus ar pīšļiem...

2020. gada vasaras būvniecības sezona izrādījās izjaukta COVID-19 uzliesmojuma dēļ, un kapenēs praktiski nekādi darbi nenotika. Nedaudz tika izvākti gruži, nostiprināti kapenes sānu vārtiņi un centrālie vārti... Un, šķiet, tieši šajā laikā skatam atklājās zem zāles esošā pazemes stāva griestu arka. Spriežot pēc redzamā ķieģeļu arkas fragmenta, kriptai jābūt visai plašai un jāaizņem platība, kas noteikti nav mazāka par augšējo zāli. Un izskatās, ka tā ir pilnībā aizbērta ar grunti.

Pilnīgi iespējams pieņemt, ka tas tika izdarīts tīši, lai ziņkārīgajiem ierobežotu piekļuvi kriptai. Un, ja tas patiešām tā ir, tad acīmredzot šajā augsnē ir saglabājušās arī kādas apbedīšanas piederumu detaļas. Taču paaugstināta mitruma apstākļos — bet 80 gadu laikā, kas pagājuši kopš kapenes sabrukšanas sākuma, mitrumam apakšējā pazemes telpā noteikti bija jāuzkrājas — kapu laupītājiem tur vairs nekas interesants nebūtu atrodams. Arī dārglietu ievietošana zārkā — tieši laupītāju uzmanības piesaistīšanas riska dēļ — nebija ierasta prakse. Vismaz neviens šādu atradumu gadījums Kurzemē un Vidzemē dokumentāli nav fiksēts. Un tas, neraugoties uz to, ka praktiski visus Rietumeiropas dižciltīgos ieceļotājus līdz pat 20. gadsimta sākumam bija pieņemts apbedīt kriptās.

Pēc vēsturnieku aprakstiem, pat izlaupītajā Kurzemes hercogu apbedījuma vietā marodieriem tika vien apģērbs un pārklāju audums. Bet Birīņu kapenes mitrajā augsnē audums saglabāties nevarēja. Un, acīmredzot, tie, kuri kapenes aizbēra, tieši uz to arī paļāvās.

Publicēšanas datums: 04.01.2021.