Izteikums, kas saistīts ar nāvi un parasti iecirsts uz kapakmens. Var būt gan dzejas, gan prozas formā. Pastāv kā vesels literārs žanrs ar saviem kanoniem un noteikumiem.

Par epitāfijas aizsākumu pieņemts uzskatīt Seno Grieķiju; senākā līdz mūsu dienām saglabājusies epitāfija ir veltīta kritušajiem grieķu karavīriem:

• „Ceļiniek, dodies paziņot mūsu pilsoņiem Lakedemonē, ka, viņu likumus godājot, te mēs atdusu radām.”

Pakāpeniski tradīcija izplatījās Romas impērijā, Ēģiptē. 17. gadsimtā epitāfijas parādījās Krievijā, turklāt kļuva tik populāras, ka ar to sacerēšanu aizrāvās G. Deržavins, N. Gņedičs, M. Ļermontovs, A. Puškins.

Lūk, pasaulē pazīstamākie izteikumi epitāfijas stilā:

• „Memento mori / Dzīve ir īslaicīga /”
• „Tavs vārds nav zināms, tavs varoņdarbs ir nemirstīgs.”
• „Visu valstu proletārieši apvienojieties.”

Epitāfijas var būt ironiskas un pat humoristiskas:

• „Šajā namā nav jāmaksā nodokļi par malkas apkuri; vai jābrīnās, ka vecā Rebeka nebija spējīga pretoties šādam mājoklim” (Folkestone, Anglija).
• „Neraudiet, ka atrodas urnā zemes gājēja Pjēra pīšļi! Pjērs daudz ceļojis pa pasauli, taču nav bijis vēl debesīs” (Nikolo Makiavelli).
• „Es jūs mīlēju, un jūs mani mīlējāt. Paldies, ka mani apglabājāt” (Jeruzaleme, Izraēla).

Taču visdzīvīgākā ir epitāfija no slavenā krievu dzejnieka V. Brjusova kolekcijas, kuru viņš bija izlasījis uz pieminekļa Bosfora krastā: