menu
mode_edit

Apbedīšanas nams “KORAD”

Jelgava, Rūpniecības iela 16

+(371) 29456819 00-24
+(371) 26802777 00-24
https://www.korad.lv

ATMIŅU DĀRZĀ IEEJOT

04. 07. 2018

Pirmo reizi ar kapsētas valstību sastapos vairāk kā pirms pusgadsimta, kad kā puišelis sāku spēlēt līdzi lielajiem pūtēju orķestrī. Tāpēc sakrājušies daudz novērojumu un dažādas atmiņas.

Jaunās paaudzes pat sapņos nav redzējušas, ka pa ielu brauc smagā mašīna GAZ – 51, pirmais Jelgavas pēckara katafalks, ar uz leju nolaistiem, nodrapētiem bortiem, uz kravas kastes grīdas paaugstinājums, virsū zārks, pa priekšu mašīnai – pūtēju orķestris, vainagu nesēji no organizācijām, aiz muguras – piederīgie un citi bērinieki. Visai ceremonijai sākums – runas un mūzika pilsētas vecajā morgā Sakņudārza ielā, tad gājiens kājām uz jebkuru Jelgavas kapsētu. Vai brauciens uz laukiem. Sēru mūzika pie morga skanēja visai bieži un nebūt neuzlaboja vecajā slimnīcā guļošo pašsajūtu. Tad pilsētas vara šo pasākumu aizliedza, arī izvadīšanu no mājām un gājienu pilsētas teritorijā. Aizliedza arī fabriku svilpes darba dienas sākumā un beigās, jo traucējot darbaļaužu atpūtai. Nu jau vairākus gadus arī vecais morgs dzīvo tikai jelgavnieku atmiņās, jo jaunajā slimnīcā ir moderna pataloganatomijas nodaļa, kur lasīt bēru runas un pūst sēru maršus neviens netaisās.

Arī pati pūtēju mūzika bērēs ir pagaisusi – līdz ar 90. gadu jauno valsti kapos sāka dominēt sintezators un vijole, dažreiz klarnete, balss. Uzticīgi tradīcijām palikuši čigāni, jo viņiem visos laikos bērēs spēlē pūtēji un runā mācītājs. Pa visiem gadiem pāris reizes čigāniem runājis „laicīgais” izvadītājs sintezatora pavadībā. Tiesa, orķestrantiem čigānu bērēs ir jāzina viņu maršs „Puškins” jeb „Artilērijas.” Bez tā viņu bērēs un arī saviesīgajā daļā iepriekšējā vakarā un naktī nebija ko darīt. Varbūt arī tur viss ir mainījies, nezinu.

Daudz kas mainījies arī krievu bērēs – neviens vairs neliek mazam bērnam bučot nelaiķi, jo vasarās un bez saldētavas cilvēks nebija, piedodiet par tiešumu, „labā kondīcijā.” Neviens vairs nenes vāku atsevišķi, pa priekšu zārkam. Reiz vīri pamanījās vāku nest aiz zārka. Vecenītes teica: „Oi, nebūs labi!” Un ko tu neteiksi – pēc nedēļas glabājām vienu no „nepareizajiem” nesējiem, kuru pieveica bites kodums, gluži kā bērnu dzejnieku Bruno Saulīti. Arī profesionālās raudātājas sen pazudušas – agrāk gan viena allaž iereibusi sievele, gluži kā deputāts, pa vārtiem izdzīta, pāri kapsētas valnim līda atpakaļ raudāt, jo nezuda cerība kādu šļuku nopelnīt. Par šļukas pelnīšanu arī citiem bēru apkalpotājiem būtu ļoti garš un interesants stāsts, bet lai nu paliek. Varbūt citreiz. Tagad krievi no tālienes atbrukušajiem radiem, uz piezīmēm par bēru ceremonijas norisi, ir teikuši – palieciet nu mierā, pie mums tā nedara. Tas priecē. Viņu ceremonijās tagad dominē mācītājs jeb „batjuška”.

Arī kapu aprīkojums ir mainījies, ne vairs bleķa kroņi futlāros ar stiklotām durvīm, ne krusti, no vērbaļķiem taisīti, ne cakota čuguna, u.c. Daudzi kapu zvani, dažādus laikus pārcietuši, nebūtībā aizgāja 90. gados, kad Godmanis krāsaino metālu tirgu atbrīvoja. Divas dienas pēc jaunā lēmuma, skatos - Hercogu kapos kapusargs tādu kā skolas zvaniņu ļirina. Īstais zvans naktī aizvests… Un tā daudzviet, arī burtiņi no kapu plāksnēm tika izskrubināti. No Krišjāna Kugras (Tērvetes pasaku tēlu autora) Anneles Igauņu kapos pēdiņas vien palika – cik nu zemu nelieši ar dzelzs zāģīti tika klāt…

Tradīcija ienest nelaiķi pa galvenajiem vārtiem ir izmainījusies – sakarā ar daudzkārtēju kapu paplašināšanu gan pievadceļi, gan paši vārti sen vairs nav galvenie. Arī attālumi no kapličām līdz kapa bedrei palielinājušies. Manuprāt, nav nekas slikts, ja nelaiķi pie kapa pieved ar katafalku, ja vien auto ir tīrs un sakopts.

Varētu likties, ka kapavietiņas nogrābšana pēc kopiņas izveidošanas bēru laikā ir mūžsena kapu tradīcija? Nē, tā ir radusies Jelgavā, Baložu kapos, kad cienījamais izvadītājs Veidols Odmanis reiz teica Baložu kapu strādniekam Ērikam Beraģim – paņem grābeklīti, uzgrāb, varbūt būs smuki…Un tā aizgāja.

Un protams – lai cik tas skumji nebūtu, mainās arī pašu aizgājēju paaudzes. Es atceros - stāv bariņš sirmu vīru ar sarkanām lentītēm pie krūtīm – o, tie esot latviešu sarkanie strēlnieki! Tad aizvien mazāk, mazāk. Nu arī 2. pasaules kara dalībnieki…Jā, arī no padomju armijas atsūtītie, cinka kastēs ar lodziņu. Tiem gan vienmēr nāves cēlonis arī Afganistānā vai citur bija autoavārijas. Vēl nesen Zanderu kapos redzēju vienu no tiem kapiņiem – pie sētiņas skārda plāksnīte ar dzejolīti un uzzīmētu „bobiku”(tolaiku džipu) ar sarkanu zvaigzni sānos…Arī černobilieši, par spīti tam, ka viens „profesors” Ren-Tv centās skaidrot, ka tās esot blēņas.

Nenovērtējams ir Jelgavas sēru ceremoniju vadītāju ieguldījums Latvijas kultūras apritē, jo arī šī sfēra neapšaubāmi ir Latvijas kultūras sastāvdaļa. Paldies tiem, kuri mūsu darbā tagad vērtējoši noraugās no mākoņa maliņas – skolotājam Uldriķim Lakstiņam, šarmantajam Veidolam Odmanim – skolotājam, sirds cilvēkam, jauno izvadītāju audzinātājam. Egonam Leopoldam – dažu vēsturisku teicienu autoram, arī brašajam kareivim filmā „Latviešu strēlnieka stāsts”, mūsu spožajai pogai izvadītāju plejādē Ivaram Stankevičam – kvalitātes etalonam prasībās pret sevi un citiem. Ārim Melgalvim – sākumā pieminētā pirmā katafalka šoferim un pirmajam krievu ceremoniju vadītājam, Albertam Liepiņam lieliskas stājas un balss īpašniekam.

Paldies mūsu dāmām, kuras darīja un palaikam dara šo nebūt ne vieglo darbu – allaž elegantajai Laimai Liepiņai – pirmajai sievietei – izvadītājai Jelgavā, kuru vēlāk nodarbināja arī galvaspilsētas apbedītāji, paldies enerģiskajai Līvijai Predibailo, kura 1983. gadā pievienojās Ārim kā krievu ceremoniju vadītāja. Protams, arī latviešu. Paldies Valdim Neļķem – daudzu tēlainu teikumu autoram. Un protams – daudzajiem mūziķiem – pūtējiem (tur augšā ir milzīgs orķestris), vijolniecei Mārai Lancerei, kura atdusas netālu no Ivara Stankeviča un Noras Bumbieres, vijolniecei Ditai Millerei, jautrajam dziedātājam Andrim Štrausam, kurš atdusu radis Bērzu kapsētā, lieliskajam tenoram Jurim Ceriņam, kurš manas jaunās dziesmas lasīja no lapas tā, it kā simts reižu būtu tās dziedājis, Aivaram Stankevičam… Visiem, visiem.

Jelgava vienmēr bijusi soli priekšā citiem bēru kultūras ziņā. Mūsu runātāji vadījuši sēru ceremoniju vadītāju republikāniskos seminārus, vadījuši piemiņas dienas daudzos valsts novados, Svecīšu vakarus, atceres pasākumus Mātes dienai par godu… Esam dzejojuši, komponējuši, lai repertuārs būtu pašiem savs un neatkārtojams. Mana „Sveces dziesma” ar Imanta Ziedoņa vārdiem dzīvo vēl šodien.

Prieks, ka kvalitātes stafete tiek nesta tālāk – paldies visiem kolēģiem no apbedīšanas firmām „Velis-A”, „Korad” un „Likteņsvece”.

Diemžēl, aizejam arī mēs - tie, kuri stāvēja un stāv pie šīs valstības tradīciju kopšanas – muzikanti, izvadītāji, mācītāji, šoferi, nesēji un kapu kopēji. Neko nepadarīsi – tāda ir dzīve. Un atkal jāatgriežas pie klasiķa - pastāvēs, kas pārmainīsies. Arī aizmigušo mūžu dārzā.

es dzīvošu

es dzīvošu lietus lāsē
kas zemi auglīgu dara
rasotā zirnekļa tīklā
kā oktobra atvasara

es dzīvošu smilšu pilī
bērna rociņām celtā
debesīs dzērvju kāsī
kļavlapu rudens zeltā

es dzīvošu krītošā zvaigznē
sienāža vijoles dziesmā
es zinu - gan satiksimies
kad svecītei notrīsēs liesma

© Harijs Krūze

Atjaunots 04. 07. 2018

Viņus atceras jelgavnieki