Mumifikācija kā mirušo miesas saglabāšanas process ir zināms vairāk nekā 8000 gadu. Pašu procesu var sadalīt trīs variantos:
- dabas apstākļu sekas (ātra izžūšana; mineralizācija; saldēšana; kūdras miecēšana; līķa apmazgāšana);
- ķīmiskās apstrādes sekas (iebalzamēšana);
- zinātniski neizskaidrojami gadījumi (t. s. „mūžīgie ķermeņi”).
Mūsdienu apstākļos mirušā ķermeņa iebalzamēšana tiek praktizēta diezgan bieži. Tomēr tas ir tradīcijas jautājums. 21 gada laikā, strādājot apbedīšanas jomā, pie manis ne reizi nav vērsušies ar šāda veida lūgumu. Taču ķermeņa transportēšanas gadījumā, ja mirušo pārvadā no citas valsts, balzamēšana bieži tiek izmantota. Tā negarantē īpaši ilgstošu saglabāšanu, tomēr ievērojami palēnina sadalīšanās procesu.
Papildu informācija tīmeklī (nospiediet)
- „Sicīlijas mūmijas” („Мумии Сицилии”, 2009),
- „Tisulas princese” („Тисульская принцесса”),
- „Netrūdošais Lama Itigelovs” („Нетленный лама Итигэлов”),
- „Aizmigušās skaistules. Mūžīgie ķermeņi. Svētā Bernadeta” („Спящие красавицы. Вечные тела. Святая Бернадетта”),
- „Ledus cilvēks Otzi” („Ледяной человек Отци”),
- „Činčoro kults” („Культ Чинчорро”).
Īstu Ēģiptes mūmiju var apskatīt Rīgas Mākslas muzejā „Rīgas birža”.
Atjaunots 30. marts 2020
