I daļa

No oficiālās statistikas viedokļa Latvijā nav un agrāk nekad nav bijis atsevišķu nacionālo čigānu kapsētu. 2016. gada sākumā čigāni kā nacionālā minoritāte veidoja 0,4 % no visa valsts iedzīvotāju skaita, proti, nedaudz vairāk nekā septiņarpus tūkstošus iedzīvotāju.

Vēsturiski čigānu parādīšanās aprakstīta trīs vietās: Siguldā un Turaidā, Kurzemē un Latgalē. Turklāt ieradās izkliedētas grupas, dažādos laikos, no dažādām pusēm un pa dažādiem ceļiem. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņi runāja dažādos dialektos, kuru pasaulē, starp citu, ir desmitiem. Praktiski tikpat daudz, cik valstu, kurās mūsdienās dzīvo čigāni.

Kopiena dzīvo ļoti noslēgti un cenšas nesajaukties ar apkārtējām tautām. Un, cik mēs saprotam, nevis cīņas par asins tīrību dēļ, jo tik mazskaitlīgai un pa visu pasauli izkliedētai tautai šāds jēdziens vienkārši nepastāv. Drīzāk runa ir par to, ka čigānu dzīvesveidu, dzīves filozofiju un izpratni par savu vietu sabiedrībā nebūt ne katrs spēj pieņemt. Lai to spētu, jāiziet audzināšanas un izglītības ceļš, ko iespējams apgūt tikai, pastāvīgi atrodoties kopienas iekšienē un raugoties uz dzīvi tikai no savas kopienas interešu viedokļa. Turklāt nepārtrauktā izdzīvošanas režīmā.

Čigāniem tā ir bijis vienmēr un visur. Dialektikas likums vēsta: lai vienā vietā kaut kas vairotos, citur kaut kam ir jāsamazinās. Un, ja runājam par visas tautas izdzīvošanu, tas nozīmē, ka citām tautām, kas šo tautu ieskauj, ir jānodrošina tai izdzīvošanai pietiekami resursi. Citiem vārdiem sakot, ''jāsamaksā'' čigāniem par to, ka viņi atrodas šeit un tagad.

Taču sociālās mijiedarbības procesā ''maksāt'' nākas visiem un par visu. Tātad, lai saņemtu šādu izdzīvošanai nepieciešamo resursu, arī čigāniem par to ir jānorēķinās.

Ar ko maksā čigāni? Daļēji ar savu ieguldījumu sabiedrības veidošanā, bet daļēji — iespējams — ar savu nākotni. Un tieši šo jautājumu politiķi, visu līmeņu pašreizējās varas pārstāvji un oficiālās reliģiskās organizācijas visādi cenšas nepublicēt un neaizskart. Viņi vienkārši vēro, kā problēma saasinās.

Ko tur runāt par pašreizējo varu, ja čigānu diasporas līderi — spriežot pēc plašsaziņas līdzekļos publicētās informācijas — tāpat nespēj iedomāties ceļus, kā radikāli mainīt kopienas sociālo adaptāciju. Viss tiek risināts tāpat kā pirms 100, 200 vai 300 gadiem — vietējais baro palīdz saviem čigāniem risināt dzīvē radušos būtiskos jautājumus. Protams, atbilstoši savai izpratnei un savām iespējām... Un, iespējams, kādu šāds risinājums apmierina. Taču, tā kā arī šoreiz kāds ''resurss'' tiek pārdalīts jau kopienas iekšienē, kādam par to ir ''jāsamaksā''. Un šoreiz, šķiet, vieni čigāni maksā citiem čigāniem.

Kā gan citādi mūsdienu pasaulē var vērtēt situāciju, kad tikai Latvijā vien skolu neapmeklē vairāk nekā 1000 čigānu bērnu? Viņi neiegūst izglītību un neapgūst profesijas. Viņi neiekļaujas apkārtējā realitātē, tomēr turpina dzīvot cerībā, ka nepieciešamo resursu viņiem tik un tā izdosies iegūt. Vai arī kopienas līderi uzskata, ka nākotnē viņu tautai šīs prasmes nebūs vajadzīgas?

Nemēģināsim zīlēt, kāds liktenis čigāniem sagatavots, taču statistika liecina, ka mūsdienu Latvijas teritorijā viņu skaits ar katru gadu kļūst aizvien mazāks. Jaunieši masveidā devušies uz Rietumeiropu, bet pārsvarā palikuši vecie ļaudis un bērni. Augsts ir noziedzības un pilnīgas sociālās nesakārtotības līmenis.

II daļa

Rietumeiropā absolūtais vairākums čigānu pieder pie trim atzariem: sinti, manuši un jeniši. Baltijas, Polijas, Krievijas un Baltkrievijas teritorijā pārsvarā dzīvo romi. Viņi visi sevi uzskata par izceļotājiem no Indijas un Pakistānas teritorijas un bieži paši sevi dēvē par kale — melnajiem.

Būdami cēlušies no Indostānas, čigāni, protams, pēc savas mentalitātes ievērojami atšķiras no Latvijas pamatiedzīvotājiem, un tas ļoti spilgti izpaužas arī mūs interesējošajā kapsētu tematikā.

Čigānu apbedījumi bieži tiek noformēti pompozi. Tiek uzstādīti lieli akmeņi, sarežģītas konstrukcijas akmens žogi, akmens pieminekļi, akmens vāzes... Ļoti bieži tiek iegravēti portreti, turklāt daudzi no tiem — visā augumā. Tāpēc jebkurā Latvijas kapsētā čigānu kaps būs vismaz pamanāms.

Parasti šie ''šedevri'' nekādā ziņā nav mākslinieciski vērtīgi. Taču pasūtītāji uz to arī necer. Galvenais, lai viss būtu ''bagātīgi'', uzkrītoši, ārēji iespaidīgi un izaicinoši.

Raiņa kapi, Rīga. Kārļa Rudeviča (1939–2002) kaps

Mūsu apskatu vēlamies sākt ar pieminekli, kas uzstādīts čigānu dzejnieka, mākslinieka, izglītotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera un čigānu kultūras biedrības dibinātāja Kārļa Rudeviča (1939–2002) un viņa sievas Valentīnas Rudevičas (1937–2000) apbedījuma vietā Raiņa kapos Rīgā.

Divas bronzas skulptūras cilvēka augumā attēlo laulāto pāri divatā, radošas sarunas mirklī. Tajā pašā laikā Kārlis nepalaiž garām iespēju vēlreiz uzzīmēt savas mīļotās sievas portretu, vēlreiz pieskarties viņas skaistumam...

„Raiņa” kapi, Rīga, 2018. gada februāris. Skulptūras Kārļa un Valentīnas Rudeviču kapā.

„Raiņa” kapi, Rīga, 2018. gada februāris. Skulptūras Kārļa un Valentīnas Rudeviču kapā.

Raiņa kapi, Rīga, 2018. gada februāris. Skulptūra uz Valentīnas Rudevičas kapa.

Raiņa kapi, Rīga, 2018. gada februāris. Skulptūras elements uz Valentīnas Rudevičas kapa.

Raiņa kapi, Rīga, 2018. gada februāris. Skulptūras elements uz Kārļa Rudeviča kapa.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa un Valentīnas Rudeviču skulpturālais kapakmens.

Skulptūras, bez šaubām, ir izgatavojis profesionāls tēlnieks. No mākslinieciskā viedokļa tās nav nekas īpašs, taču tas jau ir pavisam cits sarežģītības līmenis salīdzinājumā ar akmens stēlu vai pat obelisku.

Granīta kapakmeni ar parapetiem, pjedestālus skulptūrām un kapu pieminekļus pēc individuāla projekta profesionāls akmeņapstrādes meistars ir izgatavojis kvalitatīvi un atbilstoši monumenta kopējam stilam.

Taču pamatu betonēšanu un kapakmens detaļu montāžu veica vai nu nekvalificēti strādnieki, vai arī uz tā tika ļoti būtiski ietaupīts. Tā rezultātā pompozais izstrādājums izskatās nevīžīgs un nekopts. Monumenta apakšējais līmenis SADRŪP pa sastāvdaļām, un spraugas starp atsevišķām detaļām sasniedz 5 cm un vairāk. Jēdziens KVALITĀTE uz šādu montāžu vispār nav attiecināms, bet nākotnē visam monumentam draud pilnīga demontāža un atkārtota uzstādīšana no jauna.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Kārļa Rudeviča kapakmens nekvalitatīvās montāžas sekas.

2017. gadā notika visai nepatīkams incidents — K. Rudeviča skulptūrai vandāļi nozāģēja labo roku. Un, lūk, kāda interesanta detaļa: intervijā Radio Sputnik Latvija Kārļa Rudeviča dēls, bijušais Saeimas deputāts no partijas “Latvijas ceļš” Normunds Rudevičs, spriežot par šo vandālisma aktu, burtiski sacīja: “...enerģētiski viņi arī sev nodarīja ļoti lielu kaitējumu..., tās tomēr ir karmiskas lietas... Tas nav tik vienkārši... Jo šī tauta arī nav vienkārša tauta... un tas viss viņiem, protams, rada sarežģījumus...”

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Atjaunota Kārļa Rudeviča skulptūras detaļa.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Atjaunota Kārļa Rudeviča skulptūras detaļa.

Raiņa kapi, Rīga, 2019. gada decembris. Atjaunota Kārļa Rudeviča skulptūras detaļa.