Nebūtu pārspīlēti teikts, ka, ja mazajā Latvijas valstī izskan vārds “Barons”, tad ikviens apzinīgs iedzīvotājs atbildēs, ka zina šo vārdu. Un jebkurš pieaugušais latvietis kaut ko piebildīs par dainām vai jaunlatviešiem. Visticamāk, tālāk par to, intervējamā zināšanas netiks izplatītas... Taču ar to ir pilnīgi pietiekami, lai projekts “Barons” tiktu atzīts par populārāko reklāmas projektu neatkarīgajā Latvijā. Reklāmdevēju sava veida biznesa sapnis, ko daudzi cenšas izmantot...

Šīs reklāmas lietotāju saraksta augšgalā, kā pienākas, ir pati valsts. Tas ir gluži loģiski, jo tieši valsts ir šī biznesa projekta galvenais sponsors un pasūtītājs. Tieši valsts visās tās mainīgajās formās aktīvi veicina Kr. Barona paveiktā pilsoniskā varoņdarba faktu. Un, kā jau šādos gadījumos ierasts, tiek publiskoti šī varoņdarba uzvarošie aspekti un tiek mēģināts retušēt to, kas šajā valstī neietilpst mūsdienu vērtību tendencēs. Un pēdējo 140 gadu laikā, kā zināms, ir notikuši jau septiņi šādi valstiski veidojumi.

Krievijas impērija uzskatīja par nepieciešamu fiksēt tādas kultūrvēsturiskas parādības kā latviešu dainas esamības faktu. Un, lai gan laiki nebija īsti piemēroti šāda veida aktivitātēm, taču 1894. -1915.g. “Latvju dainu” sešu sējumu izdevums iznācis pilnā apjomā. Garš, grūts ceļš... Bet ne visiem arī dots kļūt par celmlauzi… Un tāpēc gods un cieņa, apbalvojumi un piemiņa... Tajā pašā laikā par celmlauzi netiek uzskatīts tas, kurš pirmais uzdrīkstējās doties pa nezināmu maršrutu, bet gan tas, kurš pirmais noveda ideju līdz kaut kādam loģiskam secinājumam.

Kr. Barona gadījumā tieši tā arī notika. Daudzi rakstnieki, pētnieki, pedagogi pievērsa uzmanību dainu fenomenam un pat mēģināja to pētīt. Bet tieši Barons, būdams īstajā vietā un īstajā laikā, pusgadsimtu savas dzīves veltījis šim jautājumam un ieguldījis visus savus spēkus, spējas, talantu, varēja noiet diezgan ievērojamu ceļa daļu. “Pietiekami nozīmīgu”, lai dainu fenomens tiktu pamanīts, atpazīts un novērtēts. Un “daļu” - tāpēc, ka viņš savāca un apstrādāja 218 tūkstošus dziesmu, un 2015. gadā jau parādījušies skaitļi par vairāk nekā 1,2 miljoniem. Un to skaits aug.

Starp citu, rodas pilnīgi loģisks jautājums: kāpēc, ņemot vērā pašreizējo tehniskā nodrošinājuma līmeni, šis miljons joprojām paliek nesistematizēts un nepublicēts? Bet tieši tāpēc, ka ar paveikto bija pilnīgi pietiekami jaunlatviešu deklarēto mērķu sasniegšanai. Tika atrasts iespējamais vienojošais princips, vērtību simbols, uz kura pamata tautai bija iespēja justies kā nācijai. Un šajā gadījumā šis atbalsts bija dainu fenomens. Un te atliek tikai priecāties par latviešu politisko nāciju.

Cita lieta, ka “politikas” virzītā ietekme uz “ģenētiku” ir ļoti jūtama...

Pamatiedzīvotājus pakļāva svešinieki, masveidīgi iznīcinot citādi domājošos un paverdzinot salauztos... Pēc tam asimilējās, sajaucoties ar kolonistiem. Ģenētiski, etnogrāfiski un kultūras ziņā... Tad, jau kļuvuši vēsturiski “lokāli”, jaunizveidotos “kultivētās etnogrāfijas” elementus sāka uztvert kā jaunās nācijas kultūrvēsturisko pamatu. Etniski un etnogrāfiski tās, visticamāk, ir baltu tautas, bet ar spēcīgi ieviestiem vācu ģenētikas, etnogrāfijas un kultūras elementiem. Un tad bērnu daina sāk skanēt šādi:

Un mēs domājam, ka šajā gadījumā vārds “baznīca” jau ir piemērs ieviestam kultūras elementam, kas nonāca uz šīs zemes. Un, ja atcerēties, kādi procesi un cik gadsimtus notika, lai viens vārds harmoniski iekļautos bērnu dziesmā...

Un, acīmredzot, tieši tā, plānveidīgi un pakāpeniski, notika energoinformācijas konglomerāta lokālās versijas rašanās process, kas vēlāk ieguva koda nosaukumu “Latviskā Latvija”.

Un ir svarīgi atzīmēt, ka šis process abām "sajaukšanas" pusēm notika nemanāmi, “dabiski”. Tas arī izskaidro, kāpēc dainu fenomens ne uzreiz nonāca kolonizatoru jaunpienācēju uzmanības lokā un pirmo reizi tika dokumentēts tikai 1584. gadā. Salīdzinājumam atgādināsim, ka par Rīgas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1201. gads, bet par Ordeņa valsts sabrukuma gadu 1561. gads. Tas nozīmē, ka vācieši pirmo reizi pamanīja dziesmu tradīciju klātbūtni pamatiedzīvotāju vidū tikai 4 gadsimtus pēc ierašanās šajās zemēs. Bet, neapšaubāmi, pašām dainām ir daudz senāka vēsture.

Un, ja jautājat sev, kāpēc vācieši tik ilgi nepamanīja acīmredzamo faktu par šādas kultūras tradīcijas pastāvēšanu, tad atbilde ir skaidra - viņiem tas nebija vajadzīgs. Bet, kad radās nepieciešamība, tad arī pievērsa uzmanību. Vietējās ciltis, pirms svešinieku ierašanās, arī neko nezināja par akmens izmantošanu celtniecībā. Bet, kad viņi atnāca un piespieda aborigēnus nest laukakmeņus, lai celtu savas pilis, tad arī vietējie tos ieraudzīja...

Nav jēgas strīdēties par Kr.Barona dainu pierādīto izglītojošo un audzinošo funkciju šo teritoriju parasto iedzīvotāju dzīvē vispārējā analfabētisma un ikdienas cīņas par izdzīvošanu laikos. Ir jēga precizēt – par kuriem vietējiem iedzīvotājiem mēs runājam, aborigēniem vai ienācējiem vāciešiem?

Un atbildot uz jautājumu, kāpēc, runājot par “ienācējiem”, mēs vienmēr domājam par vāciešiem, atgādināsim, ka gandrīz visi jaunlatvieši bija vai nu vācu izcelsmes, vai ar ļoti stiprām vācu saknēm. Un, neskatoties uz apkārtējās vides nepiekrišanu un pat pretestību, visi sāka saukties par “latviešiem”. Un savus cilts biedrus viņi mudināja darīt to pašu. Tāpēc ir acīmredzams, ka šo procesu ir loģiski uzskatīt par mākslīgi inspirētu.

Un mūsu argumentācijas loģika ir detalizēti aprakstīta vienā no iepriekš publicētajiem rakstiem. Un pēdējā laikā tas tikai nostiprinājās.

Kas attiecas uz pašreizējo teoriju par dainu mūsdienu versijas izcelsmi, tad, kā saka, visas teorijas ir vienlīdz labas. Bet, tajā pašā laikā, ir vienkāršākās izpētes metodes, ar kurām ir pilnīgi iespējams jau pirmajā tuvinājumā atšķirt fantastiku no realitātes. Un tas, ka mēs cenšamies šīs metodes pielietot oficiāli izziņotajai informācijai, - kas ir loģiski - izraisītu ārkārtēju Kr. Barona pētnieka atzinību un atbalstu. Turklāt viņš būtu ieinteresēts, lai viņa darbi netiktu pieņemti kā pašsaprotami, bet kritiskā izskatīšanā. Galu galā, neviens godīgs un nesavtīgs pētnieks nevēlēsies tērēt 45 dzīves gadus, veidojot kļūdainu teoriju. Kas, bez šaubām, arī bija Kr.Barons.

Un šeit mums rodas daudz jautājumu. Bet ar tādām atbildēm kā: “... tā tas notika vēsturiski... ir nepieciešami turpmāki pētījumi... varam tikai pieņemt...” mēs, iespējams, nebūsim apmierināti. Īpaši gadījumos, kad ir daudz atkāpju no veselā saprāta, ko esam fiksējuši oficiāli atzītos avotos. Un sīki aprakstītus mūsu iepriekš publicētajos materiālos.

Un kas attiecas uz dainu fenomena rašanās vēsturi, to melodiju, ritmu, transformāciju un struktūras galīgo uzbūvi, nodošanu no paaudzes paaudzē, apkopošanu un sistematizēšanu... Jā, zinātne cenšas sniegt vismaz dažas atbildes uz šiem jautājumiem.

Tomēr, izrādās, ka nedara to pārāk pārliecinoši, pierādījumu vietā izmantojot milzīgus pieņēmumus un vairākus minējumus.

Piekrītam, mums var iebilst, ka dainu sacerēšana nav tas pats, kas būvēt tiltus un īpaši precīza zinātniska pieeja šeit nav nepieciešama. Tad arī mēs jautāsim: uz kāda pamata šajā gadījumā dainu fenomens tiek uzskatīts par vienotas tautas pastāvēšanas liecību, ja uz šiem pierādījumiem nav iespējams paļauties, neiekrītot nepierādītajā un nesaprastajā? Un, jādomā, ka latgalieši mūs noteikti atbalstīs mūsu šaubās...

Un mums ir pieņēmums, ka vēl daudz ko nezinām. Un neviens mums to īpaši pastāstīt nesteidzas. Viss, kas nepieciešams, ir mūsu, vēlams akla, ticība …

Un tas ir fakts, ka dainas ir kļuvušas par neapstrīdamu latviešu politiskās nācijas simbolu. Krišjāņa Barona paveikto pārvērtēt vienkārši nav iespējams. Un šeit pilnīgi pelnīti nacionālā simbola formā parādās savienojums “Kr.Barons - Dainas”.

Taču ir arī Kr.Barona vārda, kā biznesa simbola, lietošanas piemēri.

Reklāmā iesaistītie zina, cik grūti ir izdomāt atpazīstamu vārdu-saukli-devīzi. Cik vērtas ir izmaksas un laiks šādu simbolu “popularizācijā” un cik neprognozējams ir ieguldīto pūļu gala rezultāts. Tāpēc viņi vienmēr vispirms cenšas izmantot to, kas viņiem jau ir. Šādu piemēru ir bezgala daudz, un amerikāņu filma par suni Bēthovenu ir tikai pirmā, kas ienāca prātā. Un, triks izdevās, lai gan, kur ir pasaulslavenais izcilais komponists un kur suns. Viegli atcerēties, grūti aizmirst...

Un ar ko, piemēram, atšķiras Latvijas uzņēmums "Barona tējas & kafijas", kas tirgo kafiju un tēju, un izmantoja to pašu paņēmienu? Pazīstama konsonanse, līdzīgs vectēva tēls ar lielu, baltu bārdu - un var nogādāt produktus tirgū. Lēti un jautri! Turklāt produkti ir patiešām lieliski, Baronam kauns nebūs...

Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka savas dzīves laikā Kr.Barons bijis izcils ražošanas speciālists un veiksmīgs uzņēmējs? Ja nē, tad dīvaini. Bet Rīgā ir tāda paša nosaukuma biznesa rajons. Un Jelgava neatpaliek.

Un Barons visu mūžu to tik vien darīja, ka veiksmīgi pelnīja naudu, turklāt daudz un lielajām banknotēm. Citādi, kā izskaidrot to, ka Latvijas naudas jaunākajā vēsturē viņš ir vienīgā nozīmīgā latviešu publiskā persona, kuras portrets tika uzlikts uz naudas zīmes? Atcerieties 100 latu naudas zīmi... Skaista, stabila, sarkana…

Un, lai gan visiem Latvijā labi zināmajai “Mildai” bija arī savs vēsturiskais prototips, par kuru 1929.gadā kļuva Zelma Brauere (lat. Zelma Brauere / 1900–1977), taču šajā gadījumā tiek domātas jebkuras vēsturiskas, kultūras vai politiskas personas.

Vēlamies atzīmēt, ka gandrīz katrā valstī ir īpaša heraldikas komisija. Komisijas pienākumos ietilpst ģerboņu, ordeņu, medaļu, visdažādāko atšķirības zīmju, formas pogu, karogu, ūdenszīmju... un banknošu un monētu dizaina izstrāde. Un būtu interesanti uzzināt, no kā vadījās Latvijas komisija, izvēloties 100 latu banknotes noformējuma variantu. Neticami, ka viņi to izdarīja spontāni.

Un 2006. gada augustā Latvijas Banka attēloja Kr.Baronu uz sudraba monētas 1 lata nominālvērtībā (svars 31,47g, diametrs 38,61mm). Monēta izdota sērijā “Izcili Latvijas cilvēki”, 5000 vienību apjomā. Un tās tika kaltas Nīderlandē. Visa informācija atrodama internetā.

Un, pēc sporta funkcionāru domām, vārdu Barons ir pilnīgi iespējams saistīt ar sportu. Un tāpēc 1991.gadā Rīgā tika izveidots basketbola klubs "Princips", kas 1994. gadā pārdēvēts par "Lain ERC", bet jau 2001. gadā par "Barons". Spēlē viduvēji, bet, tomēr, 2008.gadā kļuva par Latvijas čempionu.

Un pamatojoties uz gandrīz no aizmirstības izvilktām dainām, pagājušā gadsimta 20. gados tika mēģināts izveidot latviešu nacionālo jaunpagānu reliģiju "Dievtūrība".

Pie šīs nacionālās kustības versijas pirmsākumiem stāvējis latviešu mākslinieks, vēsturnieks-amatieris, folklorists, vācu izcelsmes arheologs Ernests Brastiņš (lat. Ernests Brastiņš / 19.03.1892-28.01.1942).

Kā mēs sapratām, idejas reliģiskais komponents ir šāds:

DIEVS ir radījis visu, arī LATVIJAS ZEMI, uz kuras viņš apmetināja tos, kuru dzīvībai šī zeme radīta, t.i., latviešus un viņu pēctečus. Un tāpēc izšķirošais vārds par to, kā jāveido un jāorganizē dzīve uz svētās LATVIJAS ZEMES, neapšaubāmi, ir jāpiešķir latviešiem un nevienam citam.

Tikai latvieši var vērsties pie sava DIEVA TĒVA, nevienam citam VIŅŠ neatbildēs. Un nevis tāpēc, ka nevar, bet gan tāpēc, ka reiz VIŅŠ jau pateica visu, ko uzskatīja par vajadzīgu šajā jautājumā. Un tauta, VIŅA BĒRNI, atcerējās, ko TĒVS viņiem teica. Un šīs zināšanas viņi ievietoja neizsmeļamā tautas gudrības krātuvē - dainās...

Un tāpēc gluži loģiski, ka tikai latvieši spēj vērsties pie LATVIJAS ZEMES un tikt tajā sadzirdēti. Un tikai latviešiem ir dota iespēja apgūt pareizo ceļu, pa kuru ejot neiznīks viņu dzimta. Un VIŅA VĀRDS nepārstās skanēt...

Protams, mēs centāmies iepazīties ar cilvēku rases latviskās versijas radīšanas un funkcionēšanas interpretāciju, nopublicētu šīs jaunpagānu, nelielas un pat elitāras, reliģiskās kustības oficiālajā tīmekļa vietnē. Un, protams, ļoti nacionālistiski noskaņotas, kura neslēpa savu ciešo saikni ar pirmskara ultranacionālistiem no “Ugunskrusta” un “Pērkonkrusta”. Un tiktāl, ka 1935. gadā “Dievturības” kustību Latvijā aizliedza Latvijas nacionālās varas iestādes.

Un 1940. gadā padomju varas iestādes arestēja jaunpagānu dibinātāju. Ernestu Brastiņu izsūtīja uz Sibīriju, kur 1942. gada 28. janvārī viņš tika nošauts.

Tajā pašā laikā Latvijas Republika neaizmirsa savu Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un 2006. gada 28. oktobrī Rīgā, A. Kronvalda parkā, Dievturam Ernestam Brastiņam tika uzstādīts piemineklis, ko veidojuši tēlnieki Uldis Stērģis un Jānis Strupulis un arhitekts Teodors Nigulis. Piemineklis daļēji tapis no ziedojumiem un ir 4 metrus augsts laukakmens, kas sver aptuveni 20 tonnas. Priekšpusē, centrā, ir Ernesta Brastiņa bronzas bareljefs, kas izstaro gaismas staru vertikāli uz augšu - pret debesīm un vertikāli uz leju - zemē (šo simboliku var interpretēt dažādi, tāpēc mēs aprakstām tikai to, ko redzējām).

Aizmugurē, augšdaļā, ir noteiktas zīmes ideogrammas attēls, un apakšā ir izgriezts moto: TAUTAI DIEVAM TĒVIJAI. Starp citu, paša A. Kronvalda stilā...

Mūsdienās internetā var apmeklēt Dievturu kustības tīmekļa vietni. Pārdomāti, bet ne tiktāl, lai sasniegtu reliģiska rupora līmeni. Tas ir vairāk kā interešu klubs. Un tie, kas vēlas, var painteresēties.

Cienījamie saita apmeklētāji.