Судрабу Эджус – настоящее имя Морис Эдуард Зильбер, родился на хуторе "Siļini" Меньгельской волости Огрского края. Закончил школу, получил образование, работал учителем. Активно участвовал в Революционном движении 1905-1907 годов. Скрываясь от преследования полиции уехал вглубь России: сначала в Сибирь, а затем на Кавказ. На Родину не вернулся, жил и работал в Советском Союзе. Умер в Москве.

22. 01. 2021

Vēl viena kapliča-kripta atrodas Sesavas kapsētā, pie luterāņu baznīcas. Uz lieliski saglabājušā metāla krusta lasāms, ka tur apbedīti Marija Elizabeth von Medem (dzim. grāfiene von der Pahlen, 1778.09.18.-1837.04.04.) un viņas laulātais draugs Johann Friedrith Reichsgraf von Medem (1763.08.24.-1838.03.07.)

21. 01. 2021

Līvzemē dzimušais vācu izcelsmes rakstnieks un publicists Garlībs Helvigs Merķelis (1769-1850) Latvijas vēsturē ir ievērojama personība. Viņu atceras kā pārliecinātu cīnītāju par dzimtbūšanas atcelšanu Baltijā, rakstnieku, humānistu un apgaismotāju. Būdams luterāņu mācītāja dēls un nākdams no priviliģētas kārtas, viņš bija spiests nonākt atklātā pretrunā ar šo privilēģiju nesējiem, un personiski tas viņam nozīmēja nepieciešamību uz desmit gadiem doties "emigrācijā" uz Vāciju.

21. 01. 2021

21. 01. 2021

Uzsākot raksta sagatavošanu par jaunlatviešu apbedījuma vietām, mēs veicām nelielu aptauju pazīstamu latviešu vidū vecumā no 25 līdz 55 gadiem par to, ko viņi zina un atceras par jaunlatviešu kustības vēsturi. Rezultāts izrādījās paredzams, tomēr pārsteidzošs: ne-ko. Pilnīgi neko. Un, ja par to, ka šādas vēsturiskas personības vispār ir pastāvējušas, zina visi, tad detaļas noskaidrot neizdevās. Uzvārdi Valdemārs, Alunāns, Barons vēl kaut kā izskan; ar tādiem jēdzieniem kā Atmoda, dainas, latviešu valoda vēl izdodas kaut cik operēt. Taču jēdziens „nacionālā vēsture” pilnībā saplūst ar jēdzienu „pasaules vēsture”, un te nonāk līdz pat komiskajam - sarunbiedri ir pārliecināti, ka šie jēdzieni ir identiski.

18. 02. 2020

Var pieņemt, ka tradīcijas, kas saistītas ar ģimenes – dzimtas – radu apbedījumiem, ir raksturīgas visām nācijām un tautām, kuras spējušas pārdzīvot pirmatnējās kopienas stāvokli un piekopj mazkustīgu dzīvesveidu. Tā taču ir tik loģiska un saprotama vēlēšanās sajust vienotību ar savas dzimtas saknēm, senčiem un priekštečiem, kuri spējuši nodot dzīves un atmiņas stafeti saviem pēcnācējiem... Un latvieši šajā ziņā nav izņēmums.

10. 02. 2020

Līdz Otrajam pasaules karam pilsētas kapsētās — tagadējā Alunāna un Dzelzceļa parkā, kā arī bijušās krievu valodas vidusskolas Nr. 3 stadionā, kur tagad atrodas latviešu valodas Centrālā sākumskola Nr. 3 — bija arī kriptas. Taču pēc šo kapsētu likvidēšanas abas pilsētā saglabājušās kriptas palika Bērzu kapsētā, un viena no tām mūsdienās tiek izmantota kā kapela.

21. 01. 2020

No oficiālās statistikas viedokļa Latvijā nav un agrāk nekad nav bijis atsevišķu nacionālo čigānu kapsētu. 2016. gada sākumā čigāni kā nacionālā minoritāte veidoja 0,4 % no visa valsts iedzīvotāju skaita, proti, nedaudz vairāk nekā septiņarpus tūkstošus iedzīvotāju.

05. 01. 2020

Vienīgais nacionālās segregācijas piemērs kapsētu jomā Latvijas realitātē ir vācu kapi. Acīmredzot šī prakse bija sociālās nošķirtības sekas starp pamatiedzīvotājiem un ienācējiem — iekarotājiem un kolonistiem. Kā zināms no vēstures, vācu aristokrātijas attieksmi pret vietējiem iedzīvotājiem, kas nebija vācieši, vislabāk raksturo vārds „lops” (kādā nozīmē — „sliņķis”, „lopi”). Savukārt paverdzinātie baltu un slāvu pēcteči visaugstāko baiļu, sašutuma un aizvainojuma pakāpi apzīmēja ar jēdzienu „vācietis”. Tā viņi līdzās pastāvēja vairāk nekā 600 gadu.

22. 12. 2019